Читать книгу Kaislīga izvēle vai līgava pēc pasūtījuma онлайн

Šarvai gaidīja zālē un noslēpumaini smaidīja. Uztverusi manu skatienu, viņa pamāja ar galvu – viņai bija laiks, paldies pasaulei, draudzene atgriezīsies pēc pāris dienām, un mēs atradīsim veidu, kā satikties.

Pēc četrām dienām es sāku uztraukties. Draugs var pagarināt vizīti, kariete var sabojāt vai rasties grūtības karantīnas dēļ. Tas nebija biedējoši, bet nezināmais mani mocīja, jo es ļoti gribēju to visu izdomāt. Es pat domāju, ar ko šeit sazināties, bet veselais saprāts ieteica klusēt un gaidīt.

Domas par Adelfu mani mierināja. Naktīs es aizvēru acis un pārbraucu ar pirkstiem pāri krūtīm vai augšstilbu iekšpusei, iztēlojoties viņa elpu uz savas ādas. Kaislība aizēnoja vēlmi ar viņu parunāties vai vienkārši būt viņa tuvumā, kā agrāk. Tas droši vien ir labi – tagad nav īstais laiks mīlestībai.

Nākamajā vakarā es stāvēju uz terases un skatījos debesīs. Saules ugunīgais oranžais pusloks krāsoja to zeltainā krāsā, pilsēta, kas atrodas tālumā, atgādināja nelīdzenu melnu svītru. Uz šo sastingušo gaišo attēlu varēja skatīties veselu mūžību, bet no istabas atskanēja Šarvai balss:

– Veronija! Veronija, pasteidzies!

Es pagriezos un viņa nāca man klāt. Pinkains, dzirkstošām acīm – ziņa no drauga, tā tam ir jābūt.

«Paskaties,» Šarvai nomurmināja, sapinoties kabatās, «tas bija audumos, ko viņi jums atsūtīja.»

Viņa man pasniedza salocītu papīra lapu. Es gribēju viņu pamest un aizvākties – kāpēc mans draugs tā rīkojās? Zināju, ka kāds no pils viesiem ziņos par viņas ierašanos, mūsu draudzība nebija noslēpums. Man ļoti nepatika šis noslēpums.

– Nu, kas tur ir? – Šarvai pārcēlās no kājas uz pēdu.

Sajūtot nepatikšanas, es atlocīju lapu un izlasīju: «Šodien pusnaktī aiz vecās noliktavas.»

– Veronija, kas tur ir? – Šarvai čīkstēja.

– Pagaidi.

Es aizgāju no viņas, cenšoties sakopot savas domas. Vēstule nav no drauga, šī maigā būtne neko tādu neuzdrošinās darīt. Vecā noliktava ir viena no vecākajām celtnēm pilī, jo mūra sienas knapi izturēja. Tur neviens negāja, un par to zināja tikai bieži viesi. Man galvā ienāca daudzi vārdi, bet neviens neiederējās vēstules autora lomā. Kāpēc viņiem būtu jāsatiek šīs ēnu mājvietas drūmā īpašnieka līgava? Varbūt Adelfs, bet viņš nav tik traks, lai naktī izlīstu ārā.