Читать книгу Kaislīga izvēle vai līgava pēc pasūtījuma онлайн

«Veronija,» dziedāja aizbildnis, iebāzdams degunu manos matos.

Viņš pārliecinoši nobrauca ar rokām gar apakšdelmiem un sasniedza vidukli. Gredzeni mirdzēja indīgi, elpa no aizmugures atgādināja spokainu čukstu.

Es pametu savu rupja lomu un atrāvos no viņa apskāvieniem. Pirmajā mirklī gribēju iesist viņam pa seju, iesist ar kāju un kliegt, lai viņš neuzdrošinās viņam pieskarties bez atļaujas! Taču tagad koridora glābjošais tukšums bija pazudis, un aizbildnis aizsprostoja durvis. Pārliecība samazinājās, bet ne dusmas.

«Gandrīz ģimene,» es atgādināju.

Viņš pacēla uzaci un sakrustoja rokas uz krūtīm, kas viņu padarīja vēl biedējošāku.

– Tātad tas ir viss? – aizbildnis samiedza acis un pieklusināja balsi. – Vai tā ir jūsu pateicība par pajumti un aizsardzību? Vai tas ir tavs vārds?

Viņš gandrīz nošņācās un tuvojās man. No attēla pazuda maigums un rotaļīgums, palika tikai skarbs, prasīgs cilvēks. Bet vājš smaids liecināja, ka tā ir izlikšanās, kārtējā stulba spēle, novērojums! Laikam jau ne velti izlikos padevīga – mana griba mani tikai iekvēlināja. Bija par vēlu kaut ko mainīt.

Aizbildnis tuvojās, audums un rotājumi auksti mirgoja, zem acīm gulēja ēnas. Es nevarēju atrast vārdus, es vienkārši atkāpos un meklēju kaut ko, kā sevi pasargāt. Vāzes, krūzes un mazi priekšmeti bija tik tālu, apkārt bija tikai mēbeles. Es šeit biju reti un neatcerējos, kur kas atrodas, es uzdūros krēsliem – istaba it kā atdzīvojās un mēģināja mani noķert.

Pirmo reizi aizbildnis likās bīstams, pirms tam bija tikai samulsis, bet tagad tuvojās un atgādināja kādu no bezsejas portretiem. Tikai gaisma varēja glābt, bet tā palika tālu.

Kā melna, spīdīga dūmaka, aizbildnis veikli pielēca man klāt. Es kliedzu un metos pie loga, man bija vienalga par viņa nodomiem, es to sakārtošu vēlāk. Kājas sapinās svārkos, no tumsas izlēca priekšmeti, no aizmugures atskanēja stutēšana… pāris brīži pilnīgas šausmas un apjukuma. Nedomājot es metos pretī gaismas joslai, kad ap mani apvijās spēcīgas rokas.

«Te viņa ir, īstā Veronija.» «Aizbildnis karsti ieelpoja man ausī, vilkdams, kaut kur vilkdams.