Читать книгу Kaislīga izvēle vai līgava pēc pasūtījuma онлайн
– Neuzdrošinies!
Iespiedu kājas paklājā un cīnījos, bet zaudēju līdzsvaru un gandrīz nokritu. Viņa rokas bija piespiestas pie ķermeņa – nekas nelīdzēja, viņš darīja, ko gribēja!
– Dzīvespriecīga, kaprīza, – man viņas tik ļoti pietrūka. – aizbildnis priecājās, pasmīnēja un atkal spēlējās. ES to ienīstu!
Es viņam pāris reizes iespēru, bet tas nepalīdzēja. Glābošā gaisma pazuda, atstājot tikai tumsu un mēbeļu silueti, kas slēpās kā sargsuņi. Un aizbildņa lielais, cietais ķermenis. Viņš turēja mani sev klāt, viņa mati slīdēja gar manu kaklu, viņa roku siltums sūcas caur manu kleitu.
Stūmiens, raustīšanās, spiediens – tie mani nolieca, un vēderā iespiedās kaut kas plakans un mīksts. Zema atzveltne, jā.
«Tu beidzot pamodies, beidzot paradies.» «Aizbildnis elpoja ar grūtībām, bet ne no noguruma: es jutu cieto augšstilbu un roku spiedienu uz sēžamvietu. Es to jutu un neticēju. Viņš ir nekaitīgs, nav laipns, nav patīkams, bet šis…
– Ļauj man iet! Palīdziet! «Neviens neuzdrošinās viņu apturēt, bet es joprojām kliedzu, cīnījos, raustījos. Jums ir jādara kaut kas, jebkas, vienkārši ļaujiet viņam iet!
«Stulba meitene,» aizbildnis pasmīnēja. Viņš satvēra mani aiz apakšdelmiem un saspieda tik stipri, ka kliedziens iestrēga kaklā. – Viņa gribēja aizbēgt no manis. Vai domājāt, ka neviens neatradīs grāmatu zem jūsu matrača?
Viņš pieliecās un piespieda mani pret krēsla atzveltni. Vīrieša ķermeņa smagums, lūpu pieskāriens ausij, vāja izelpa – es to negribu! Es nevēlos to visu izjust kopā ar viņu!
«Tu esi mans, atcerieties to,» aizbildnis plēsīgi čukstēja, «un man ir apnicis spēlēt, ir pienācis laiks tevi izmēģināt.»
Viņš atlaida vienu roku un sāka pacelt svārkus. Drosmīgi un ātri tiktāl, ka nebija iespējams noticēt. Tas bija kā murgs, tas notika ar citiem, nevis ar mani! Man palīdzēja pamosties liela, karsta plauksta, kas spēcīgi saspieda manu sēžamvietu.
– Mana.
– Nav tavs! – es iekliedzos un pamāju ar roku.
Elkonis kaut ko smagi atsitās, un atskanēja apslāpēts kliedziens. Sapratu! Kādu brīnumu man izdevās izlīst no aizbildņa. Viņš bija tik tuvu, sēkdams, lamājoties, pastiepa man roku. Atzveltnes krēsli, krēsli, portreti – kur ir logs?!