Читать книгу Kaislīga izvēle vai līgava pēc pasūtījuma онлайн

Kariete apstājās pie vecmātes mājas kaltā dzelzs žoga.

– Vai tu visu atceries? – jautāju Šarvai.

Viņas milzīgās zilās acis viltīgi mirdzēja. Viņa dosies uz virtuvi, lai netraucētu intīmai sarunai, un tad izlīdīs pa kalpu durvīm. Otrā izeja vienmēr bija virtuvē, lai tirgotāju rati netraucētu ārdurvīm. Šarvaja dosies pie manas draudzenes un iedos viņai zīmīti – viņa gatavojās apciemot radus uz citu pilsētu un varēs uzzināt, kā rīkoties. Mēs ar Liziju bijām draugi kopš bērnības, un nebija pamata par viņu šaubīties. Tieši viņa man palīdzēja pamosties un saprast, ka bēdu laiks ir beidzies.

Viss izdevās ideāli. Šarvaju aizveda uz virtuvi, un mani ierādīja gaišā viesistabā ar augstiem griestiem. Centrā bija lakots galds, dīvāns un vairāki krēsli. Ziedi uz tapetēm, gaiši aizkari un mierīga pilsētas dzīve aiz loga. Un man būs skaistas, mājīgas mājas prom no šejienes.

Vecmāte Olva Burkle ir Adelfas vecākā māsa. Viņiem bija tādas pašas vērīgas acis un laipni smaidi. Tikai Olvas seju klāja mazas krunciņas, un matos bija redzami sirmi mati.

«Žēl, ka jūs nebrīdinājāt par vizīti,» Olva sacīja, kad mēs apsēdāmies pie galda. – Brālis būs greizsirdīgs.

Diez vai viņa zināja par terasi – pārāk mierīgi runāja, lejot tēju. Kā viņa izskatījās pēc Adelfa. Viņš nenāca pie viņas dienas laikā, lai nesamulsinātu savus apmeklētājus, un tas viņu apbēdināja.

Ar aizbildni nav iespējams plānot, bet man bija kauns par negaidīto vizīti. Olva nebija sarūgtināta un laipni jautāja, kā viņa varētu palīdzēt. Es nezinu, kas tika teikts šādos gadījumos, un tēma ir jutīga. Viņa to teica, atsaucoties uz kāzām un bažām par savu veselību.

Kalpone mani ieveda mazā istabā. Vienīgās mēbeles bija aizslietnis, drēbju skapis un zems galds, kas pārklāts ar palagu. Gaišas tapetes un aizkars uz loga, tukšums – tik neērti pēc viesistabas. Ar istabenes palīdzību es izģērbos, uzvilku brīvu kreklu un apgūlos uz galda. Viņa nekaunīgi pacēla kreklu un visu savu kaunu pārklāja ar palagiem. Tieši tāpat viņa to paņēma un pacēla, it kā nekas nebūtu noticis. Es pieradu pie Šarvai skatiena, bet tāda svešinieka vienkāršība bija mežonīgi mulsinoša. Droši vien viss būtu beidzies.