Читать книгу Ienīstu. Gribu. Mīlu онлайн

Pa ceļam apstājos tirdzniecības centrā un nopērku dažus pārtikas produktus, gultas veļu un tīrīšanas līdzekļus. Man ir jāiztīra dzīvoklis un jāsakārto vismaz daži no čemodāniem. Jā, šī man būs darbīga nakts. Ņemot vērā, ka es to neesmu darījis jau ļoti, ļoti sen!

Ha-ha! Vakars! Es neiešu gulēt līdz trijiem no rīta. Es vienkārši uzgāžos uz nepielietā dīvāna un aizmigu.

Un, protams, nenostādu modinātāju un neko nesagatavoju savai pirmajai darba dienai.....

– Svētā sūdi! – Es ar kliedzienu strauji lecinu no dīvāna.

Es sāku skraidīt pa dzīvokli kā vējdzirnaviņas. Ir pulksten deviņi no rīta, un es vēl joprojām esmu mājas drēbēs, ar sapinītu putru uz galvas un samocītu seju! Telefonā ir desmit neatbildētie zvani no "priekšnieka"!

Es neatzvanu, lai netērētu laiku. Un klausīties viņa sašutumu? Es tā nedomāju. Es to jau zinu! Idiots! Pirmā darba diena, atklāšanas diena, un es?!

Es ātri nomazgājos dušā, stāvot vecajā vannā. Tad nedaudz izžāvē matus, veicu grimu.

Es pat neesmu sakārtojusi savus čemodānus ar visu šo tīrīšanu! Sūdi!

Uzvelku pirmo atrasto violetas krāsas, pieguļošo kleitu. Papēži, somiņa, un nav laika kaut ko darīt ar matiem! Man jau sen nav bijis laika kaut ko darīt ar matiem.

* * *

Es izkāpju no lifta pareizajā stāvā, un rokas pulkstenis rāda divpadsmit pusdienlaiku! Jāšauj! Bet tas tomēr ir ātri, ņemot vērā to, cik ilgi esmu ceļojusi.

Es redzu, ka notiek darbs. Visur ir strādnieki un pat klienti jau staigā apkārt, it kā klubs būtu atvērts jau krietnu laiku un viņi būtu viesi. Tas viss ir pret mani!

Pamanu ugunīgu skatienu priekšā, kas liek man nožēlot, ka esmu tikai pārnestā nozīmē bruņurupucis. Man tik ļoti gribas paslēpties!

– Kur, pie velna, tu esi bijis? – klusi nopūšas man sejā Griša un iestumj mani savā kabinetā.

– Griša, atvainojies! Es vakar ievācos dzīvoklī, sakopu… – es pēkšņi pārtrūku, kad Griša piespiež mani pie sienas, atkal satverot mani aiz kakla.

– Pirmā diena! Pirmā! Un tu mani jau esi pievīlusi! Iedomājies, kāds idiots es biju savu padoto priekšā, kad sapulcē mēģināju izsaukt mūsu vadītāju! – viņš apstulbina biroju ar savu nikno toni. Viņa acis met zibeni, tajās plosās viesuļvētra: "Velns, cik ļaunais ir Kotovs!".