Читать книгу Ienīstu. Gribu. Mīlu онлайн
– Tev jau gandrīz trīsdesmit, protams, viņiem tu esi tante!" – smejas arī Ānija, liekot man neapmierināti saspiest lūpas. Kāpēc tev man jāatgādina mans vecums?!
– Cik jau liels ir Andrjuša! Kāds jauks mazulis! – Es atkal noliecos un pavelku zēna vaigu. Kad es aizbraucu, viņam bija divi vai trīs mēneši, un tad es viņu redzēju tikai sociālajos tīklos.
Bet Andrejs, pompozs, sper soli atpakaļ.
– Un es taču neesmu mazulis! Es esmu vīrietis! Man tikko apritēja septiņi gadi! – un pagrūda ar kāju, lai par to pārliecinātos.
"Nu, tagad ir mana kārta smieties!" – Es šķībi nopriecājos.
– Protams, protams, protams! Jūs jau esat vīrieši! Kā es to varēju teikt?
Šis mazais man atgādina manu meitu. Kāds brīnišķīgs vecums! Viņus šķir tikai nedaudz vairāk par gadu. Rīt ir manas meitiņas dzimšanas diena. Divdesmit ceturtais maijs. Un es pat nevaru viņu kārtīgi apsveikt, apskāviens, skūpsts!
Ņemies saviļņoties, Tanja! Mēs drīz tiksimies! Un mēs dāvāsim viņai vēl vienu brīvdienu, bet ar mammu!
Drīz mēs dodamies uz viesistabu, kur mūs jau gaidīja Anjas vecāki. Ieraugot pazīstamās, tik mīļās sejas, man kaut kā izdodas aizturēt vēl vienu asaru.
– Isәnmesez, Ruzilya Apa! – Es apskāvu Anjas mammu un tad viņas tēti. – Sveiks, tēvoci Vitja!
– Cik tu skaisti izskaties! – Ruzilja Apa mani apbrīnojoši apskata.
– Paldies! Tu arī labi izskaties!
Patiešām, šķiet, ka šī sieviete ar gadiem kļūst arvien jaunāka un skaistāka. Lai gan viņa un mana mamma savulaik ar savu izskatu izraisīja vīrišķā dzimuma demenci. Mamma pat pēdējās dienās joprojām bija daiļava.
– Ak, Tanečka, paldies par komplimentu! – viņa smejas un atkal apsēžas uz dīvāna.
Es nogrimstu pretī, un Aņa aizskrien pie bērniem. Es izstaipos, jo saprotu, ka tūlīt uzzināsim, kādas ir manas izredzes gūt panākumus.
– Ānija mums visu izstāstīja. Tas nav labi. Bet pāriesim uzreiz pie lietas – uzreiz no Ruziljas Apa šī sieviete reinkarnējas par Samohinu Ruzilju Aškatovnu, pirmklasīgu juristi. – Pirmkārt: vai jums ir kādi pierādījumi par viņa neuzticību?