Читать книгу Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija онлайн

Tomēr manas basās kājas uzreiz sajuta auksto grīdu, pievienojot manam uztraukumam trīsas. Likās, ka mani stumj uz istabas izeju. To, ka esam jau gaitenī, sapratu tikai tad, kad sajutu taciņu ar cietu kaudzi zem kājām. Gara eja, kāpnes, vēl viens lidojums… Kur viņi mani ved? Biju jau samierinājusies ar domu, ka tādā formā un basām kājām piespiedīs iet pāri pagalmam uz citu ēku. Bet tas ir labi, un es to pārdzīvošu. Viņi neuzklausīs manas sūdzības! Tomēr ģimenes lepnums ir gandrīz vai materiāla vērtība. Jūs par to neatceraties, kamēr neatrodaties šādās situācijās. Bet tajos tas sāk aizstāt refleksus.

Bet tiklīdz es par to domāju, spēcīgas rokas mani satvēra un norāva no grīdas. Tagad kāds mani nesa. Oho, kāda laipnība. Un tas kārtējo reizi apstiprināja minējumu, ka nav plānota pārāk nepanesama iebiedēšana… vai arī mani grasās aizvest kaut kur tālu prom. Paklausīgi uzmetu roku pār puiša plecu un pat nemēģināju noraut aizsegu no acīm. Es vienkārši pārdzīvošu visu klusumā, emocionāli neiesaistoties. Bet ziņkārība joprojām lika man braukt ar roku gar viņa muguru – tātad skolas forma, pēc taustes nevar noteikt, kura. Viņa pastiepa roku un pieskārās ar pirkstiem pakausī: viņas mati bija nogriezti diezgan īsi, daudziem šeit ir šāda frizūra. Viņa arī nedeva nekādus norādījumus. Bet balss virs manas sejas šķita pazīstama:

– Esiet nedaudz pacietīgs, nepadodieties, ja nevēlaties, lai viss sāktos ātrāk.

Es uzreiz atvilku savu ekstremitāšu atpakaļ, lai gan nesapratu, kas ar šo brīdinājumu bija domāts. Mēģināju atcerēties klusās balss īpašnieci – noteikti ar viņu biju iepriekš komunicējusi! Viņi vienkārši atstās mani mierā, ļaus man mierīgi padomāt, un es tūlīt atcerēšos. Jā, uz manas apziņas robežas bija atbilde, tikai tā nebija formulēta nekādā veidā. Galu galā, kamēr mana sirds dauzījās kaklā no notiekošā un neskaidra satraukuma, neskatoties uz visu mana prāta pārliecību. Bailes, lai arī novēloti, lika par sevi manīt.

Atkal istaba. Es to uzminēju pēc puiša soļu skaņas, kas nesa mani un viņa draugus, kuri neatpalika no mums. Knapi dzirdami ķiķināšana un čuksti, bet nekā konkrēta. Un tad spēcīgas rokas mani pārcēla uz… gultu. Diez vai mēs atgriezāmies manā istabā, tas būtu bijis pārāk viegli.