Читать книгу Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija онлайн
Un pēkšņi viņa klātbūtnes sajūta pazuda – tik ātri, it kā vējš būtu skāris mani. Tagad neviens mani nepieskārās un neturēja, tāpēc es pēkšņi piecēlos sēdus. Bez kaisles iedvesmas iestājās apmulsums, taču tas nebija pārāk spēcīgs: lai kā arī būtu, neviens no viņiem nepieskārās manām privātajām daļām, nemēģināja pacelt manu kreklu vai attaisīt pogas uz krūtīm. Viņi man vienkārši pieskārās. Inkubi gribēja man parādīt sajūsmu – un viņi man parādīja, tas arī viss. Tas bija nepatīkami, pazemojoši, bet diez vai var teikt, ka no viņu rīcības cieta mana nevainība. Vienkārši pēdējais ar savu jautājumu izcēlās no kopējā attēla. Un tas pats pirmais vēstnesis tajā pašā svinīgā balsī paziņoja:
– Labi darīts, Tialla! Jūs godam izturējāt iesvētību, un tagad jūs varat uzskatīt par pilntiesīgu mūsu kopienas locekli. Nenovelc apsēju, tagad tevi aizvedīs uz tavu istabu.
Kā es domāju, tas arī viss. Viņi vienkārši iedzēla un nekavējoties atstāja viņu vienu. Kad es to atcerēšos no rīta, es droši vien nosarkšu. Bet tie ir inkubatori! Es patiešām izturēju šo pārbaudījumu ar godu! Un Janoss bija šeit, viņš gulēja labajā pusē – nolādēts, briesmīgs neģēlis. Bet kurš bija pēdējais? Un, ja es piekristu viņu noskūpstīt, vai viņš to darītu?
Nevarēdama to izturēt un pat nepaspējot padomāt, es satvēru aizsegu un norāvu to no acīm. Janoss noelsās, pirms paguva mani apturēt. Un otrs inkubators – viņš joprojām gulēja kreisajā pusē, kaut arī drošā attālumā – pēkšņi iesmējās un jautri komentēja:
– Slikta, sliktā meitene!
Bet mani neinteresēja nekas, izņemot savu zinātkāri. Nepazīstamā istabā, ļoti līdzīgā manai, klāt bija vairāki cilvēki – visi dzeltenās formastērpos, arī vienīgā meitene tur. Iespējams, ka viņa man arī pieskārās, bet tam tagad nebija nozīmes. Tikai pašā centrā stāvēja viens citas krāsas veidolā. Un tā pati pazīstamā balss, kad viņš mani nesa un čukstēja tieši manās lūpās. Un viņa jautājums…
Es nezinu, kāpēc, bet nesenā aizraušanās pārvērtās dusmās. Es domāju, ka es joprojām atpazinu inkubāciju būtību – es vienkārši nevarēju uz viņiem nopietni dusmoties. Un pat tad, kad es sapratu, ka esmu nokļuvis viņu nagos, un tad viss bija beidzies, es jutu pateicību – galu galā šie dēmoni būtu varējuši iet daudz, daudz tālāk! Un kauns viņu priekšā ir aptuveni tas pats, kas kauns lauvas priekšā, kad tu ēd ceptu gaļu viņa priekšā. Maz ticams, ka viņi spēj nosodīt cilvēkus par to, ko viņi pastāvīgi dzīvo. Bet Inirāns nebija inkubators! Tad kāpēc pie velna viņš piedalījās kopā ar viņiem manā iesvētībā, vēroja mani un pat izrādījās gandrīz galvenais varonis? Varbūt manas dusmas bija mana vājuma sekas brīdī, kad viņš uzdeva savus dīvainos jautājumus. Tagad man bija tāds kauns, ka vēlējos šo emociju izmest visnegatīvākajā veidā – mazināt nepatīkamo sajūtu dvēselē.