Читать книгу Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija онлайн
– Aizveries! – viņš iesaucās.
Jā, es arī biju dusmīga, bet viņa dusmas bija pilnīgi nevietā, tāpēc es piebildu klusāk:
– Es ļoti ceru, ka tu atradīsi sev citu meiteni. Un viņa atbildēs jūsu jūtām. Bet tas noteikti nebūšu es.
Es nezinu, kas bija tik šausmīgs manos pēdējos vārdos, bet mana patīkamā seja bija izkropļota līdz nepazīšanai. Un gandrīz uzreiz Laurs šausmīgi svilpa, pēkšņi noliecās uz priekšu. Man izdevās izlēkt, bet ar atvērtu muti vēroju pārvērtības: formas tērpa blīvais audums bija saplēsts, un acu priekšā izpletās jau tā spēcīgie muskuļi. Laurs nokrita četrrāpus, bet piezemējās uz četrām milzīgām ķepām. Un tik ātri, ka man nebija laika novērot, viss viņa ķermenis bija apaudzis ar kažokādu. Manā priekšā stāvēja kaķis. Nē, milzīgs tīģeris vai leopards, gandrīz pilnīgi sniegbalts, bet raibs ar pelēkām svītrām. Viņš pakratīja galvu, izraisot vilni, kas izgāja cauri visam viņa ķermenim, un auduma atliekas nolidoja zemē. Atvērtā mute atklāja garus ilkņus.
Es no bailēm kliedzu, atspiedos, bet nokritu. Lauras draugi man bija vistuvāk, un diez vai viņi steigsies man palīgā. Un ar šiem ilkņiem viņš var mani vienā sekundē saplēst vairākos lepnos hercoga gabalos! Bet plēsējs neuzbruka, bet nolaida galvu uz maniem matiem un sastinga. Un pēkšņi bailes pārgāja – pazuda acumirklī, it kā tās nekad nebūtu bijušas. Bija drošības sajūta. Es gribēju viņu nevis atgrūst, bet apskaut aiz spēcīgā kakla. Pieklīst un vismaz uz īsu brīdi izšķīst savā spēkā, pilnīgā necaurlaidībā no visām nepatikšanām. Neskatoties uz viņa paša nesenajiem vārdiem un pašreizējo izskatu, Laurs manī pēkšņi izraisīja patīkamu tieksmi, it kā viņš būtu mana ģimene, aizsargs un būtne, kurai es varētu bezgalīgi uzticēties.
Bet man nebija laika pacelt roku un pieskarties viņa kažokam. Vilkacis pēkšņi pacēla galvu un vienkārši aizgāja no manis. Un, viņam attālinoties, pievilcība ātri pazuda. Vai tā ir «īsta pāra» sajūta? Vai ne tāpēc Laurs apgriezās tieši šeit – lai es to sajustu? Nav nekāda sakara ar kaislību, bet gan aizsardzības un uzticības sajūtu. Bet, par laimi, pēc pāris minūtēm tas pilnībā pazuda. Lai gan tagad es, iespējams, nevarēšu tieši skatīties uz Lauru un nejust apmulsumu.