Читать книгу Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija онлайн

– Pagaidi, es tevi nesīšu. Ārā joprojām ir nakts, un jūs esat bez apaviem. Nevienam no mums nevajag tavs aukstums.

«Nevajag,» es nomurmināju, bet nez kāpēc man gribējās izplūst asarās.

– Beidz jau! – Inkubs nez kāpēc nervozi atbildēja. – Pieņemiet sevi un visus apkārtējos tādus, kādus daba mūs ir radījusi. Nenosodiet ne sevi, ne mūs. Un pēdējā lieta… nu, es pats to prasīju, jūs uzreiz brīdināja.

Es apstājos un piespiedu sevi teikt:

– Es nevainoju inkubatorus… Es vismaz cenšos.

– Nu labi. Mēs visi kļūsim par draugiem, jūs redzēsiet. Inkubi nezina, kā cīnīties ar tik glītiem cilvēces pārstāvjiem. Pa to laiku es tev palīdzēšu bez problēmām nokļūt tavā istabā,» viņš piemiedza aci un bez manas piekrišanas paņēma mani rokās.

Es nepretojos, man vienkārši nebija spēka tam. Un viņa priecājās, ka visa akadēmija jau ilgu laiku gulējusi, un tikai daži vecāko klašu studenti zināja par notikušo. Pat ja viņi sāks pļāpāt, tas būs tikai kāda cita stāstīts stāsts – parastā iniciācija, kurai šeit ir pakļauti visi. Jebkas ir labāks par liecinieku, ka Janoss mani nes novārgušu. Un tikai viena doma bija tik satraucoša, ka es nevarēju to neizrunāt:

– Un Inirans mani tur aiznesa?

– Viņš. Nepiešķiriet nozīmi tik sīkumiem. Un viņš drīz atcels burvestību. Bet bez soda tu nepamestu. Patiesībā viņš tev izdarīja labu, liekot tev viņā iemīlēties. Ja tu tagad skatītos uz mani tāpat kā uz viņu, es nespētu sevi savaldīt. Diez vai mēs pat būtu tikuši līdz tiem krūmiem,» un viņš klusi iesmējās, it kā būtu kaut ko ļoti smieklīgu teicis.

Es neatbildēju. Un mana sirds sažņaudzās un neizturami sāpēja. Inirāns mani nesa. Kāpēc viņš? Es pieskāros viņa matiem, klausījos klusā balsī, viņš… viņš mani gandrīz noskūpstīja. Viņš un es bijām tik tuvi, kā es jebkad agrāk biju bijusi ar kādu vīrieti. Pat ja nekas nenotiktu, es tūkstoš reižu atkārtošu šo mirkli savā galvā. Es nevarēšu aizmigt, kamēr neatkārtošu sev jautājumu tūkstoš reižu: «Vai tas var būt es?» Kā man gribas pieķerties pie Jāņa krūtīm, kurš nav ne mans draugs, ne ienaidnieks, kurš ir visnežēlīgākais no inkubu nārsta, bet uztraucas, ka nesaaukstēšu. Pieglaudies un raudi kā maza meitene. Vai man viņam pateikt, cik grūti man pēkšņi kļuva… Vai arī viņš pats visu zina?