Читать книгу Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija онлайн
Un inkubators smējās skaļāk, viens no viņiem draudzīgi uzsita princim pa plecu:
– Tev, tev! Pirmkārt, neviens no mums nepārdzīvos šādu pārbaudījumu. Un, otrkārt, viņa tikai tev uzbruka. Pieņemsim, ka viņa pati tevi izvēlējās!
Es drebēju, un protesta saucieni man iestrēga kaklā, jo sapratu, ka savā jautrībā viņi mani pat nedzird. Inirans, nemaz nepievēršot man uzmanību, paraustīja plecus, atsvieda abas rokas uz sāniem un aizvēra acis. Viņš čukstēja kaut ko nesaprotamu. No nepazīstamajiem vārdiem es varēju izdalīt tikai viņa un savus vārdus…
– Ko tu dari? – es panikā metos apkārt. – Nav vajadzības!
Bet viņš turpināja čukstēt un, kad pabeidza, paskatījās uz mani – un es sastingu. Viņa sastinga, nespēdama apkopot savas domas vienā.
Viņš nav tikai skaists – viņš atšķiras no visiem pārējiem. Deguna formai, tumšiem matiem, kas krīt vaļīgās šķipsnās uz pieres, acu formai nav nozīmes, ja runa ir par īstu skaistumu. Iniran ir skaista. Pat ļauns smaids, kas ir svarīgāks par jebkura veida otra smaidu. Atšķirīgs, pat savās neglītākajās darbībās, kas viņu padara nozīmīgāku par jebkuru citu cilvēku. Viņš ir izskatīgs pat tādā veidā, kā viņš paceļ galvu un kā viņš izskatās. Viņa acis ir zilas, tumšas, tajās iestrēgsti pavisam, aizmirsti, kas biji agrāk. Un viņa jautājums: «Vai tas var būt es?» Sajutu vēsumu, kad atcerējos savu noraidošo atbildi.
Vai tas var būt viņš? Tas vienmēr ir viņš… Smaržas, pārliecinieties, ka vienmēr ir tikai viņš. Šķiet, ka pēc sekundes es sapratu, kas noticis. Skaistā seja manā priekšā palika tikpat skaista, bet tagad es negribēju tai pretoties. Līdzjūtība… nē, kaut kas dziļāks par līdzjūtību, spēcīgāks par neseno ierosinājumu par inkubāciju vai aizraušanos. Es negribēju kaislīgu nakti viņa rokās – tas būtu pārāk viegli, bet vēl svarīgāk ir sajūta, ka viņš ir manā dzīvē. Jebkurš, pat tas, kurš smīn ar kailu ironiju un saka briesmīgas lietas:
– Mīlas burvestība. Noņemšu pēc pāris dienām, ja nelūgsi ko citu. Sodam jābūt nežēlīgam – saņem to.
Tas ir kā pļāviens sejā. No vissvarīgākās personas pasaulē. Apzinoties visu situāciju, es izlidoju no istabas. Jo man bija bail no sevis – vēl viens brīdis, un es būtu sākusi lūgt jebko, lai tikai pagarinātu šo tikšanos kaut uz minūti. Janoss mani panāca pie izejas no ēkas: