Читать книгу Baltais eņģelis онлайн

Bet šeit ir viņa stacija. Vadims piecēlās un devās uz izeju. Viņam drīz būs trīsdesmit pieci gadi. Kas viņam ir dzīvē? Draugi? Nav neviena. «Tas notiek?» – nodomāja Vadims. Viņš gāja pa dzelzceļa sliežu ceļu. Viņš savu lietussargu līdzi nepaņēma. Lietus līstošais lietus drīz padarīja slapjus viņa tumšos, nedaudz cirtainos matus. Aukstuma lāses noripoja pa jakas apkakli, liekot Vadimam nodrebēt. Tā bija neparasta iela, tā bija izbūvēta gar dzelzceļu. Kādreiz pa šo dzelzceļa līniju bezgalīgi steidzās vilcieni, bet tagad vilcieni uz šejieni brauc reti un lēni. Jo tuvāk Vadims nāca savai mājai, jo pamestāka un pamestāka bija viņa iela. Tā viņš sasniedza tuksnesi. Brīvā zeme ir aizaugusi ar zāli un krūmiem. Pēdējā māja ir Vadima māja. Koka žogs nesen nokrāsots zaļā krāsā. Vadims to gleznoja pēc darba vairākus vakarus, lai gan bija ļoti noguris – mamma pasūtīja. Vadims atvēra koka vārtus. Nē, tas nečīkstēja, jo eņģes bija bagātīgi ieeļļotas ar mašīnu eļļu. Vadims tos ieeļļoja – mamma lika.

Viņš gribēja nepamanīts paslīdēt pa asfaltēto celiņu, caur nelielu sakoptu pagalmu iekšā mājā. Taciņai abās pusēs bija puķu dobes. Ziedi uz tiem vienmēr ziedēja visos gadalaikos, protams, izņemot ziemu. Un tagad, vēla rudens vakara krēslā, puķu dobēs ziedēja dzelteni, bordo un zili ozoli – jaunākie rudens ziedi. Vadims tos iestādīja savām rokām, lai iepriecinātu māti, viņai ļoti patīk puķes. Bēdīgs noskaņojums vienmēr iestājas, kad pirmais sniegs noputina viņu ziedlapiņas. Bet arī šeit ozoli nepadodas uzreiz. Viņi cīnās par savu dzīvību, cerot uz brīnumu. Ko darīt, ja ziema ir silta vai tādas nebūs vispār. Šādās reizēs Vadims ir īpaši skumjš, viņš jau sen vairs negaida no dzīves neko labu. Rīt viss būs kā šodien, vakar. Tad viņš iziet pagalmā, nogriež ozolus, sakārto šo krāsu dažādību lielā vāzē un aiznes uz mammas istabu. Lai mamma priecājas, mammu!…

Māja bija sadalīta divās daļās, un tai bija divas ieejas, kas atradās zem vienas nelielas nojumes. Mājas labajā pusē dzīvoja mamma un Vadims, bet mājas kreisajā pusē dzīvoja mammas tēvs, Vadima vectēvs Dmitrijs Ivanovičs. Varētu teikt, ka viņš nedzīvoja, bet nodzīvoja savu garo mūžu. Dmitrijs Ivanovičs bija diezgan vecs. Viņš ilgu laiku nebija cēlies no gultas un tikai sapņos atcerējās, cik vesels, dzīvespriecīgs un sparīgs viņš steidzās uz savu rūpnīcu. Viņam šķita, ka tuvumā atrodas viņa draugi, un viņi visi bija aizņemti, aizņemti ar jokiem un smiekliem. Ļubašas sieva ir aizņemta strādniece, meita Tanjuška… Bet, tiklīdz viņš atvēra acis, realitāte atgriezās – baltie griesti vai meitas Tanjas novecojusi seja, vai varbūt Vadima mūžīgi nogurusī seja – tas ir viss, ko varēja redzēt Dmitrijs Ivanovičs.. Viņš skumji nopūtās un atkal aizvēra acis. Dmitrijam Ivanovičam bija nepieciešama pastāvīga aprūpe: vajadzēja laikus pabarot, noskuties, nogriezt matus, veikt injekciju, masēt, lai nebūtu izgulējumu. Labi, ka Vadims bija profesionāls masāžas terapeits. Viņa spēcīgajām, uzpūstajām rokām pietika visiem: gan atpūtniekiem, kuri atpūtās un ārstējās sanatorijā, kur Vadims strādāja par masieri, gan vectēvam, gan mammai, gan «kreisajiem», kurus Vadims uzņēma plkst. mājas. Papildu santīms nenāks par ļaunu.