Читать книгу Rudmatainās meitenes piedzīvojumi онлайн

«Man tevī patīk viss – tavas acis, lūpas un arī rokas,» es pasmaidīju. «Ja vēlaties, varat pastāstīt savu stāstu, bet es nevēlos uzstāt.»

Dastins pievilka mani sev klāt, aplika roku ap pleciem un lēnām sāka stāstu.

Kādreiz, kad šeit vēl bija maz cilvēku, mūsu zemēs apmetās skaistas un lepnas radības – spārnotie pūķi. Neviens nezina, no kurienes viņi nāca un kāpēc. Šie pūķi sāka dzīvot tālu kalnos, un tad parādījās šīs neskaitāmās alas un labirinti.

Šī iemesla dēļ cilvēkiem kļuva pieejami ļoti ārstnieciskie minerāli, kurus mēs izmantojam līdz šai dienai.

Cilvēki sākotnēji bija piesardzīgi pret šīm lielajām radībām, taču drīz kļuva skaidrs, ka pūķi ir cēli un laipni – tie nekad nevienam nekaitēs, ne zvēram, ne cilvēkam.

Un vēl viena lieta… Šie pūķi nebija gluži parasti. Katru gadu viņu dzīves cikls tika atjaunots, pieaugušais pūķis kļuva par cilvēku un dzīvoja šādā formā nākamo gadu.

Pūķiem laiks nepaskrēja tik ātri kā cilvēkiem, tāpēc, kamēr parasts cilvēks kļuva par gadu vecāks, pūķis kļuva tikai par mēnesi vecāks.

Laiku, ko pūķis dzīvoja cilvēka ķermenī, viņš pavadīja darbā, palīdzot cilvēkiem, sakārtojot viņu dzīvi, veidojot jaunas apmetnes.

Tā radās mūsu pilsēta…

Es, baidīdamies palaist garām vārdu, jautāju:

– Tātad visi šie cilvēki… Pūķi?

Dastins pasmaidīja:

– Nē, protams, ne visas… Paklausieties, kas notika tālāk.

Diemžēl laipno un drosmīgo radījumu vidū bija arī ne tik cēli cilvēki. Tās bija čūskas bez spārniem. Viņi ne tikai negribēja dzīvot mierā un saticībā ar citiem, bet mēģināja kaitēt citiem.

Kamēr šāda čūska vēl bija maza, tā atrada pieaugušu ziedošu koku un apmetās uz tā zariem, pamazām atņemot visu spēku un sulas. Koks pamazām izžuva, nomira, nevarēja pretoties nekaunīgajam viesim, un čūska kļuva stiprāka, ieguva spēku un laika gaitā pārcēlās uz dzīvi kokā.

Pūķiem bija jāiznīcina visas šīs radības uzreiz pēc to parādīšanās, taču spārnotie radījumi bija pārāk laipni un nevarēja aukstasinīgi nogalināt savus radiniekus…

Čūskas pamazām nolaidās zemienē, tuvāk cilvēkiem. Dažiem bija ļoti grūti, un dažiem pat izdevās sadraudzēties ar jaunajiem kaimiņiem, kļūstot par viņu sabiedroto.