Читать книгу Rudmatainās meitenes piedzīvojumi онлайн
Mēs staigājām ilgi. Mēs ilgi braucām kalnos, pastaigājāmies gar upi un apmeklējām skaistus izcirtumus un pļavas, kuru bija daudz.
Dastins beidzot nomainīja savu melno mēteli pret gaišiem krekliem, viņa mati vairs nebija tik nevainojami, viņš sāka valkāt šajās vietās diezgan populāra stila cepuri, kuru iecienījuši gan vīrieši, gan sievietes.
Tikai viņš nekad nenovilka melnos cimdus… Es nejautāju, kāpēc – viņš gribēja, viņš viņam pateiktu.
Kādu dienu sēdējām skaistā zālienā, bija karsts, pāri ziediem lidoja bites un tauriņi. Dastins grauza zāles stiebru un domīgi skatījās uz kalniem, viņa seja bija tik mierīga un skaista…
Es viegli pieskāros viņa rokai un jautāju:
«Sakiet man, jūs bijāt muižnieks, kas man palīdzēja izbēgt no cietuma?»
Viņš viegli pasmaidīja un apskāva mani aiz pleciem:
– Kā es varēju tevi tur atstāt?
– Bet kāpēc? Kāpēc tu nolēmi riskēt ar visu manis dēļ?
Viņš paliecās pret mani:
– Droši vien tāpēc, ka es nevaru dzīvot bez tevis, mīļā meitene…
To pateicis, Dastins sniedzās pret mani ar lūpām un…
Manā galvā uzsprāga tūkstoš gaismas, un vēderā izcēlās īsts ugunsgrēks.
Es pat nepamanīju, kā mūsu drēbes gulēja bezveidīgā kaudzē kaut kur zem koka.
Es noglāstīju viņa spēcīgo krūtis, plakano vēderu, un viņš ar savu karsto elpu kutināja manu ausi…
Es nezinu, cik ilgi mēs mīlējām viens otru, bet, kad es atjēdzos, saule jau bija sākusi riet pie apvāršņa.
Mēs bijām laimīgi viens ar otru. Mums nebija daudz jārunā par mīlestību – tas viss tika izlasīts mūsu acīs, mēs izšķīdām viens otrā un visa pasaule šķita laipna pret mums.
Kādu dienu es nolēmu pajautāt Dastinam, kāpēc viņš vienmēr valkā cimdus pat vislielākajā karstumā.
Dastins uzmanīgi paskatījās uz mani, nopūtās un klusi sāka novilkt cimdus.
Nez kāpēc jutos neomulīgi, sirds pukstēja straujāk, elpošana paātrinājās…
Viņš lēnām novilka cimdus un pastiepa plaukstas pret mani…
Tās bija klātas ar šausmīgām rētām un zili violetas krāsas plankumiem. Viņš novērsās:
«Tas ir šausmīgs skats, vai ne.» Mīļais?
Es paņēmu viņa kroplās plaukstas savās un pienesu pie savām lūpām: