Читать книгу Šķērsielas онлайн
Es ilgi domāju, pirms nolēmu neko nedarīt. Un tam ir tikai viens iemesls – mans defekts, kas bija mīlestība pret savu vīru. Vaņa mani aprija, paverdzināja, aptumšoja visus – patiesībā esmu ļoti līdzīga Košai, jo no paša sākuma nezināju, kā pretoties mūsu kopīgajam saimniekam.
5.nodaļa
"Zelja, vai varat iemācīt man cīnīties?"
– Kāpēc jums tas vajadzīgs, Elizaveta Andrejevna? – puisis bija pārsteigts.
Pēdējās piecpadsmit minūtēs skatījos boksa sparingu, puiši bieži tos izkārtoja mazā ringā sporta zālē. Zeļa tikko nogalināja Slavku, bet mums vēl jāmeklē tāds milzis.
"Tieši tāpat," es paraustīju plecus. "Es gribu tev sist, bet es nevaru."
"Tu vari," viņš atļāva un neveikli pasmaidīja.
Nozīmē, kas man ļaus. Tagad es viņam iesitīšu pa seju, viņš pat nepamirkšķinās ne aci.
– Un Košu? – pievērsu skatienu jaunpienācējam.
"Koš, es nezinu," slepkava nodomāja. – Tev tas viņam jāpajautā. Koš, kā tu jūties pret pļaukām? Elizavetai Andrejevnai tas ļoti vajadzīgs.
Koša šodien pat nepārģērbās un treniņa beigās ieradās sporta zālē. Pēc jautājuma viņš apstājās mums blakus un pacēla uzaci. Un es nolēmu paskaidrot, pirms viņš man pierakstīja vizīti pie psihiatra:
– Es palūdzu Zeļai, lai viņš mani apmāca cīnīties. Tu nekad nezini. Ja kāds ķēms mani sagrābs, es pat nespēšu atbrīvoties.
"Ak," Koša īsi atbildēja. Tad viņš paskatījās uz mani tā, it kā redzētu mani pirmo reizi. – Bez iespējas, Elizaveta Andrejevna, ar savu svaru jūs nelīdzināsit trenētai cīnītājai.
– Tas ir teikums? – Es samiedzu acis, jo pašu Košu nevarētu saukt par lielu puisi. Bet maz ticams, ka kāds no puišiem vēlētos viņu sadusmot – tas nozīmē, ka lieta ir atšķirīga. – Vai tiešām bezcerīgi?
Pēdējo nedēļu laikā esmu spējis atkal samierināties ar savu situāciju. Bet palīdzēja Vaņa – redzot manu stāvokli, viņš sāka man veltīt vairāk laika un biežāk ienāca mūsu kopīgajā guļamistabā. Viņa mīlestībā bija vieglāk izšķīst nekā problēmās. Bet es arī nonācu pie secinājuma, ka vajag darīt visu, bet ne tā, kā to darīju iepriekš, bet ar pilnu spēku. Un nenāks par ļaunu sajust sevī fizisko spēku, lai vismaz turpmāk būtu kauns mani saukt par nožēlojamu lupatu. Un tomēr bažas deva savu rezultātu: ja Vaņa kādreiz tiks nospiesta, tad es palikšu nevērtīga pele, kuru ikviens var samīdīt.