Читать книгу Nekromantijas kļūdas robeža онлайн

Kad radījums sāka lēnām virzīties uz priekšu, es nevarēju to izturēt. Pacēlos malā, pat nedomājot, ka nevarēšu aizbēgt. Varbūt, gluži otrādi, es viņā tikai izraisīšu sajūsmu. Bet es nevarēju noturēties mierā. Aiz muguras dzirdēju vēsu brēcienu. Pamanījusi uguni priekšā, viņa metās turp. Viņa pārlēca pāri zilajai gaismai, apstājās un paskatījās apkārt, meklējot cilvēkus. Viņa atviegloti nopūtās, kad ieraudzīja Elriku. Viņš neizskatījās nobijies vai bez elpas. Viņš pat salika rokas uz krūtīm, lai papildinātu savu pašpārliecināto tēlu. Viņa paskatījās apkārt – kad viņa uzgāja gaišu joslu, viņa lemti čīkstēja. Es to nošņaucu. Tad viņa rāpoja līdzi. Elriks pacēla roku un virzīja to pa gaisu – it kā viņš zīmētu ar pirkstiem – un tālāk stiepās zilas uguns svītra. Viņš piegāja pie manis un noslēdza apli. Spriežot pēc tā, ka gaka bija pārstājusi smaidīt un tagad nervozi lēkāja, viņa nespēja pārvarēt šo šķērsli.

– Kā tu mani atradi? – Man aizrāvās elpa.

– Es mācos par burvi, absolvēju klasi. Uzskatiet, ka jums šajā ziņā ir ļoti paveicies.

Pietika ar vienu skatienu uz radījumu, lai vēlme būt sarkastiskam izzustu. Un es nebaidījos no nāves – gluži pretēji, es pat cerēju, ka tas mani izkļūs no nepatikšanām. Bet, kad nāve – un pat ar cilvēcisku smaidu – pieiet ļoti tuvu, tad nav iespējams domāt par nāves priekšrocībām. Un es īsti nevēlos būt… aprīta. Tā ir pilnīgi nepareiza nāve.

«Vai jūs varat viņu nogalināt, Elrik?»

Viņš arī atskatījās uz radījumu un paraustīja plecus.

«Es noteikti varu tevi sāpināt.» Viņa ļoti baidās no šī ugunsgrēka. Bet, kamēr viņš kliedz, citi skries.

– Ko tad mums darīt?

– Nekas. Mierīgi guļam līdz rītam. Viņa vai nu aizies pavisam, vai arī dienas gaismā kļūs vājāka – tad es ar viņu viegli tiksu galā. Un tad mēs ejam pie nekromanta.

– Nē!

– A-ah… Nu tad es no rīta aiziešu un atstāšu tevi šeit. Vai varat tikt galā ar vāju āķi?

Mani pārņēma dusmas:

– Attaisi man rokas!

– Tātad, vai jūs domājat, ka tas palīdzēs? – Viņš atkal iesmējās. Kāds viņš ir – lai kas arī notiktu, viņš nemitīgi smejas?