Читать книгу Rudmatainās meitenes piedzīvojumi онлайн

– Vereti, mīļā, paldies! Lai Kamils neriskē! Galvenais, lai viņam nekas nenotiek! Un aizmirsti par dāmu – tev es esmu tikai Agnese.

Vereti pēdējo reizi paspieda manu roku un klusi pazuda tumšajā gaitenī.

Es stāvēju un atkārtoju sev katru viņas vārdu. Rītvakars! Viņi domā par mani, rīkojas, paldies, mīļie! Es pasmaidīju – un pat dīvais kučieris cenšas man palīdzēt!

Pēkšņi man palika auksti – no rīta vajadzēja pratināt! Kā tas būs? Ko darīt, ja es nevaru izturēt šo procedūru? Varbūt mani pērs vai iebāzīs galvu ūdens mucā?..

Es atcerējos, ko bērnībā teica mana mīļotā vecmāmiņa: «Cilvēks var izturēt visu!» Ko darīt, ja vecmāmiņa paredzēja, ka pēc daudziem gadiem viņas mazmeitai būs jāiztur un jāpārvar šādas mokas?

Man acīs saskrēja asaras. Es nemēģināju viņus apturēt – kad tu raudi, tava sirds kļūst vieglāka.

Tā bija manas dzīves satraucošākā nakts. Es negribēju, lai nāk rītausma – katra mana dzīsla trīcēja no bailēm, no otras puses, es no visas sirds gaidīju rītvakaru, jo viņi solīja man palīdzēt!

Bet laiks plūst neatkarīgi no mūsu domām, bailēm un vēlmēm.

Tika iedegta otrā lāpa – sākās jauna diena.

10.

Steidzīgi nogludināju matus un mēģināju tos glītāk sasiet ar lentīti, ko biju noplēsusi no apakšsvārkiem. Es saslapināju acis, izlietoju ūdeni no dzeršanai paredzētas krūzes, apsēju ap pleciem šalli un sāku gaidīt savus mocītājus.

Pašos dvēseles dziļumos bija neliela cerība, ka tas viss kaut kā atrisināsies, ka cilvēki, kas mani nopratinās, sapratīs, ka es neesmu ne pie kā vainīgs un atlaidīs, labi, varbūt uzliks naudas sodu vai, sliktākajā gadījumā atņemt man īpašumu…

Soļi, stieņu šķindoņa, mani atkal veda pa gaiteņiem, kājas sapinušās, deniņi dauzījās, sirds dauzījās.

Šodien viņi mani aizveda uz citu istabu. Tā arī bija liela, bet vēl drūmāka – bez audumiem, dekorācijām, lāpām pie sienām un liela koka un čūskas glezna. Acīmredzot tie ir kaut kādi kulta tēli. Zāles stūros stāvēja cilvēki, ģērbti garos melnos halātos, kapucēs un melnās maskās.

Gara auguma vīrietis, arī melnā, stāvēja zāles centrā, taču viņa halāts bija nedaudz īsāks un tikko sniedzās līdz ceļiem. Viņa maska klāja tikai sejas augšdaļu, mati bija vai nu ar mazu vāciņu, vai ar melnu pārsēju. Viņa rokās bija cimdi.