Читать книгу Mana tēva advokāts онлайн

Tad lēnām pievērsu skatienu taksometra vadītājam. Viņš neskatījās uz mani, viņš skatījās uz priekšu, cieši satverot stūri. Tas bija tā, it kā viņš izlemtu, vai steigties ārā vai nedarīt neko. Interesanti, vai viņš ir tik iebiedēts, jo tika uzpirkts un ir īsts taksists, vai tomēr viņš ir nevietā kazaks, tikai jauns šajā kriminālajā koncernā?

Es vēl nesteidzos izkļūt, nolēmu pamēģināt aizturēt laiku. Tiesa, es īsti nesapratu, kā tas varētu man palīdzēt. Esmu iesprostota. Un es iedziļinājos tajā. Un šķita, ka šie frīki to gaidīja. Galu galā, ja es būtu devies kopā ar savu šoferi, nekas no tā nebūtu noticis. Var būt…

Es paskatījos apkārt ar acs kaktiņu. Nav kur skriet. Nav jēgas kliegt. Bet es nemaz negribēju pakļauties apšaubāmiem tipiem. Šī nav gangsteru filma par deviņdesmitajiem gadiem!

– Meitiņ, tu esi kurla? – jautāja dīvainais vīrietis. Nez kāpēc viņš man ļoti atgādināja cūku. – Ej ārā, es saku.

Es uzsitu ar pirkstiem pa somiņu, izlikdamies par īgnumu. Patiesībā es jau jutos neomulīgi par šo situāciju.

– Vai jūs zināt, ka es došos uz FSB? Vai jūs nebaidāties, ka viņi mani pietrūks, ja es nenākšu? – noskaidroju.

Vīrietis uzmeta seju. Acīmredzot viņam netika dotas instrukcijas, kā ar mani veidot dialogu. Vai varbūt tas bija tikai viņš pats, jo šī dīvainā tipa seja nebija inteliģences noslogota.

– Par ko tu runā? – viņš vēlreiz jautāja.

Es gribēju atbildēt, bet nebija laika. Vīrietis izdvesa dīvainu skaņu, vairāk pēc rūciena, pēc kuras viņš ar spēku satvēra mani aiz pleca un vilka ārā. Es pat kliedzu no sāpēm. Bija dzirdama dīvaina skaņa. Taksists nekavējoties pacēlās, pat nepapūlēdamies aizvērt aizmugurējās durvis. Kāda reakcija!

Tikai tagad pamanīju, ka nedaudz tālāk stāv liela melna mašīna ar pilnu tonējumu. Kārtējā klišeja no gangsteru klasikas.

– Tur! – vīrietis iesaucās un pastūma mani uz mašīnas pusi. Gandrīz nokritu zemē, bet izdevās noturēt līdzsvaru.

Nebija kur iet. Mums būs jāspēlē viņu spēle. Ceru, ka palikšu dzīva… Lēnām devos uz mašīnu, un mans eskorts uzreiz atvēra durvis un iegrūda mani iekšā kā kartupeļu maisu. Iekšā sēdošie pauda neapmierinātību ar to, ka viss notiekot pārāk lēni, pēc kā mašīna sākusi kustēties.