Читать книгу Īpaši. Ceļš uz izcilību онлайн

– Jā, jāatrod visi un kopā jādodas uz Mineapolisu.

Deivis iesmējās un nolika šķīvi ar pusapēsto olu kulteni.

"Un ko mēs tur darīsim, vai drīkstu jautāt?"

– Noteikti. "Es mēģināšu izveidot vakcīnu un jums palīdzēt," Kūpers atbild un īsi paskatās uz Isliju, kura ēd savu cepto grauzdiņu un dzer stipru kafiju.

– Brīnišķīgi. Nē, tas ir patiešām forši. Bet vai esat pārliecināts, ka varat to izveidot?

– Dāvij, varbūt pietiek ar jautājumiem? – Žaneta bija sašutusi, aizkaitināti uzlūkodama puisi.

– Nekas, es saprotu viņa ziņkāri.

Bet Deivijs neko citu neteica – viņš baidījās sadusmot Žanetu.

Pēc brokastīm visi devās uz savām istabām, lai sakravātu mantas. Aili aplūkoja savu jauno kleitu, kuru viņa nevilka viņu pirmajā randiņā. Viņai uzreiz palika skumji, jo šī ir dārga lieta, kurai nevajadzētu krāties skapī putekļus.

Atceroties kleitas cenu, viņa smagi nopūšas. Viņa vēlētos atdot Kūperam visu summu, taču saprot, ka drīzumā to nedarīs. Un ar nosacījumu, ka tas daudz ietaupa.

Iemetusi mantu koferī, Aili izgāja no istabas. Rens un Čārlijs jau stāvēja pie reģistratūras. Puisis rokās turēja ceļojumu somu, un Čārlijam uz pleca karājās miniatūra rokassomiņa. Viņi kopā izskatījās harmoniski, it kā būtu radīti viens otram.

Aili pasmaidīja par atziņu. Protams, viņa netic mīlestībai, viņa uzskata, ka ir tikai pieķeršanās cilvēkam un nekas vairāk. Un kāds tam tikko izdomāja terminu “mīlestība”, kas liek Islijai sarauties.

– Kūpers vēl nav nokāpis? – meitene jautāja, noliekot koferi uz grīdas blakus Čārlijam.

– Nē, gluži kā iemīlējies pāris. Vai viņi jūs arī kaitina? – Rens atbildēja, skatīdamies uz Aili.

– Ir nedaudz. Bet es domāju, ka mēs pie tā ātri pieradīsim.

Rens nopūtās un apskāva savu līgavu, kura bija ietīta garā jakā.

Drīz vien pārējā tā sauktā komanda nolaidās. Žanete pasmaidīja, viņa staigāja roku rokā ar Dāviju, kurš arī bija labā noskaņojumā. Aili bija pārsteigts, cik ātri viņa garastāvoklis mainījās.

– Nu, mēs lidojam uz pirmo Amerikas Savienoto Valstu galvaspilsētu! – Deivijs priecīgi saka, noskūpstīdams Žanetu uz vaiga. Čārlijs pasmaidīja, bet pārējie vienkārši nereaģēja uz viņa vārdiem.