Читать книгу Pēdējās trīs dienas онлайн

"Tā kā es arī iešu, viņš man iedos mašīnu," Miroslavs paraustīja plecus.

– Kā ar manu grupu? Pieci cilvēki, plus instrumenti. Mēs nederēsim. Un vispār: lidmašīnā tas ir cienījamāk,” mans brālis atcirta.

Mums bija jāpaceļas vienpadsmitos vakarā. Tālāk nakšņošana Prāgā, kaut kādā apšaubāmā hostelī. Un nākamās dienas vakarā – bēdīgi slavenais koncerts.

"Kārli, es nevaru pavadīt visu dienu," iebilda Miroslavs. – Koncerts, jūs sakāt, ir tikai deviņos vakarā? Es ķeršos pie sākuma. ES tev apsolu.

Un brāļa sejā uzreiz parādījās parastā aizvainotā izteiksme:

– Kāpēc tu visu laiku kaulējies ar mani? Vai jums ir nauda lidmašīnas biļetei? Tas ir santīmu vērts!

– Kāds sakars naudai, es paskaidroju: man ir darbs! Neviens tev nedos atvaļinājumu!

"Un es negribu lūgt jūsu dēļ!"

– Bet tu mums esi vajadzīgs! Pretējā gadījumā mēs nevarēsim transportēt aprīkojumu. Lidmašīna maza, bagāžas ierobežojumi brutāli. Jūs velciet sintezatoru.

Miroslavs vienkārši būtu sūtījis jebkuru citu. Darbs jau ir iemācījis viņam būt nežēlīgam un skarbam, kad tas ir nepieciešams. Bet Kārlis ir īpašs raksts. Miroslavs jutās nedaudz vainīgs viņa priekšā. Vismaz tāpēc, ka manas mātes acis vienmēr iesila viņa klātbūtnē. Un viņa vēsi paskatījās uz brāli, it kā viņš būtu svešinieks.

Un Kārlim bija arī viena pastāvīga aizvainojums: viņš, anglomāns, visa Rietumu cienītājs, dedzīgi sapņoja par viesošanos ārzemēs. Liverpūle, Teksasa, Meksika. Tomēr, lai arī cik ļoti es pieteicos uz izstāšanās klauzulu – caurlaidi ārpus sociālistiskās Čehoslovākijas robežām – man vienmēr atteica.

Miroslavam (lai gan ceļošana bija vienaldzīga) izdevās apmeklēt medicīnas konferences ne tikai brālīgajā Bulgārijā, bet arī Spānijā, Grieķijā, Nīderlandē.

Ģimenes vakariņās viņš pēc iespējas atturīgāk runāja par “kapitālistisko paradīzi”, bet Kārlis tik un tā skatījās uz viņu ar skaudīgu skatienu. Un, kad Miroslavs teica: “Ir interesanti, protams, braukt ciemos, bet es negribētu tur dzīvot,” brālis tikai iesmējās:

– Tu esi idiots.

Miroslavs izlikās nedzirdam. Ar to nepietika strīdētiesnabadzīgs (kā viņš – protams, tikai sev! – sauc Kārlis).