Читать книгу Pūķa ēna. Ieslodzījuma онлайн

Es nevarēju saglabāt visus Reaches, taču es arī nevarēju pieļaut, ka Drakendortam notiek nepatikšanas. Es biju atbildīgs par saviem subjektiem, kuri uz mani paļāvās.

Rūkdama es pacēlu Klīvu.

– Neviena nirfa vai nirfeat… Nevienam cilvēkam nevajadzētu šķērsot Drakendort Reach robežu! Dortas zālē neviens nedrīkst iekļūt. Es tā teicu!

Es iztērēju katru artefakta maģijas pilienu, baidoties, ka tieši tajā brīdī visā Drakendortā atveras portāli, no kuriem izlīdīs pēc miesas un asinīm izsalkušu radījumu bari. Klīvers izpildīja manu gribu, taču bez Draklora maģijas viņš sevi izsmēla līdz pēdējai pilienam.

Zobens manā rokā kļuva melns un pārklājās ar maģiskiem sodrējiem, pārvēršoties par mirušu metāla gabalu, kas turpmāk nederēs gan cīņai, gan maģijai. Pūķa priekšteča mantojums tika zaudēts, tāpat kā mana vienīgā iespēja izbēgt no alas.

Lindara pēkšņā parādīšanās atjaunoja cerību.

Man bija jāveic rituāls un jāsaķēdē Ēna. Pēc rituāla es viņai teicu, lai viņa noņem manas važas, un tad mēs varētu doties prom. Ar maģiju, ko uzsūcu septiņu gadu nebrīvē, es spētu piepildīt katra draklora likteni un aizsargāt cilvēku zemes.

“Starp citu, Regs runā par mērķi. Vai ne šogad mums vajadzētu…” manās domās pēkšņi iejaucās pūķis.

Ar mājienu pietika, lai aptvertu visu tumšā dobuma dziļumu zem pūķa astes, kurā atradās Reaches.

"Nirfgarda liesma!" – sašutis viņš atbrīvoja vēl vienu uguns straumi.

Laika un pūķa uguns pulētie kristāli lauza gaismu un dzirkstīja visās varavīksnes krāsās.

Katrs draklords ir atbildīgs par vienu no Pasaules obligācijām – pīlāriem, kas aizsargā Limitus no dabas katastrofām.

Mans stabs atradās tālu Septiņdesmit septiņu vētru jūrā uz pašas robežas starp salīdzinoši mierīgiem ūdeņiem un Mūžīgo Vētru okeānu, kur neviena dzīva dvēsele neuzdrošinās mesties. Tieši tur atradās mazā sala. Tikai klints, uz kuras kā bāka stāvēja stabs, ko radījis Pūķis priekštecis.

Pirms septiņiem gadiem es šķērsoju jūru ar pūķa spārniem, lai nomainītu dimantu staba augšpusē. Virs asās zelta smailes kā gara tieva adata karājās vecais akmens, novārdzis un aptraipīts kā parasts bruģakmens. Mans tēvs to atveda uz šejieni. Šis lidojums viņam nebija viegls, un mēnesi pēc atgriešanās viņš man nodeva Berliānu, bet pēc pieciem gadiem – troni. Man palika divdesmit, kad pienāca mana kārta mainīt artefaktu.