Читать книгу Viņa kaitējošais pirkums онлайн
Meitene pamāj ar galvu, bailīgi palūkojoties uz mani.
–Vai tu viņu pieskatīsi? – viņš man jautā.
Tagad ir mana kārta pamāt.
Mans draugs, es viņu tā pieskatīšu… Tāpat kā es viņu reiz pieskatīju.
"Nešaubieties," es viņam apliecinu, un mēs paspiežam roku.
Ians pagriežas un aiziet, nekad neatskatoties. Viņš atstāj mani vienu ar šo mazo meiteni.
"Nu," es pagriežos pret viņu. – Pastāsti man, kas notiek?
Alise pārvietojas no kājas uz kāju, ar piesardzīgu skatienu vērojot trīs cilvēkus, līdz viņi apsēžas un aiziet.
"Nāc ar mani," es sniedzu viņai roku. – Iedzersim kafiju. Nomierinies un izstāsti visu vienlaikus.
Un viņa mani satver tā, it kā es būtu viņas vienīgā glābjošā žēlastība šajā pasaulē.
10. nodaļa
Es pavadīju viesnīcā apmēram dienu viena no viņa sargiem rūpīgā uzraudzībā, nezinot, kā atstāt istabu, nepievēršot uzmanību.
Reiz es mēģināju aiziet, it kā pēc paliktņiem, bet viņi mani nelaida ārā un atgrieza manā istabā. Pēc pusstundas atnesa visu nepieciešamo maisos, visus pirkumus krāvuši krēslā zālē. Tad mēģināju sarunāties ar istabeni, restorāna darbinieku un viesnīcas administratori, zvanot viņiem pa telefonu no istabas, taču neviens nelēma man palīdzēt.
Tomēr mana izpalīdzīgā apsardze vēlāk man atņēma tālruni pēc sarunas ar administratoru Kseniju.
Lai odi viņu pa nakti apēd!
Sēdēju zem durvīm, klausījos skaņās gaitenī, mēģinot saprast, kad apsargs dosies uz tualeti, lai nemanīta izlīstu ārā. Likās, ka viņš nekad nebūtu atstājis savu amatu. Un tad, spriežot pēc apslāpētajām sarunām zālē, es sapratu, ka viņa maiņa ir pienākusi, un man vairs nav uz ko cerēt.
Nonācis pie secinājuma, ka rīti un vakari ir gudrāki, paēdu vakariņas un devos gulēt, nolemjot celties agrāk un rītausmā mēģināt paskriet garām guļošajam sargam.
Bet viņš negulēja. Viņš stāvēja kā elks durvju priekšā…
Daži nolīga privāto apsardzes darbinieku. Janga apsargi bija vaļīgāki. Paņemiet to pašu aizsargu, kurš nevarēja mani panākt.
Pēcpusdienā pēc manis atnāca Jans un, nepļāpādamies un nerunājot, aizveda mani pie ārsta, kurš arī pusceļā atteicās tikties. Maniem draudiem nebija nekādas ietekmes, manas sūdzības netika uzklausītas, un mana pretestība bija veltīga. Viņi sagrieza man rokas un apsolīja mani sasiet, ja es nepaklausīšu.