Читать книгу Zvaigžņu kuģu desants: pilsonis онлайн

– Klausieties manā pavēlē! Bapoto uz ziemeļiem kopā ar mani, mēs dodamies uz tranšejām, lai sniegtu atbalstu pirmajam bataljonam. Tranšejās var atrasties kukaiņi, tāpēc turiet acis vaļā. Braum! Tu ņem Kaparzo un Nimicu un dodies uz austrumiem. Tur ir otrā pulkveža atliekas, kas aizsargā sienu, vai tas, kas no tās palicis. Nodrošini savu pozīciju un turies no malas. Izpildīt!

No visām pusēm atskanēja vienādas pavēles. Viņi izkārtoja mūs kolonnās un veda tehniskajiem koridoriem uz fronti. Kādā brīdī koridors strauji pagriezās uz augšu, un mēs atradāmies virspusē. Visur bija redzami "zirnekļu" un karavīru līķi. Asins straumes stiepās gar zemi nelielas ēkas, acīmredzot lazaretes, virzienā.

Mūsu priekšā bija četrus metrus augsta siena – standarta lauka nocietinājums. Apkārt nelielās nometnes perimetram stāvēja vairāki torņi, uz kuriem bija uzstādīti MK1 ložmetēji, kas šāva ārpus tās. Uz sienas bija tikai pieci karavīri, kas arī šāva. Sienas priekšā bija vēl viens nolaišanās tehniskais tunelis, kas savienojās ar tranšeju sistēmu ārpus iecirkņa. Apkārt gulēja karavīri, no dažiem bija palikuši tikai ķermeņu gabali. Tikai daži no viņiem bija dzīvi, un viņi mums nepievērsa nekādu uzmanību. Es satiku savu skatienu ar vienu no ievainotajiem; ja viņš nebūtu kustējies, es būtu domājis, ka viņš ir miris, tik tukšas bija viņa acis. Paraustījis plecus, es koncentrējos uz savu uzdevumu. Mēs bijām noskrējuši tikai pārdesmit metrus, kad pazemes gaiteņu krustpunktā mūs sagaidīja virsnieks ar majora dienesta pakāpi.

– Hils, prieks beidzot tevi redzēt.

– Majors Havoks, kungs! Trešais vienība ir ieradusies.

– Atpūties. Pietiek, Ādams, ne tagad. Nosūtiet vienu brigādi pa kreisi, un mēs ar tevi – uz centru. Šķiet, ka labajā pusē mums klājas diezgan labi.

– Viņi ir jauniesauktie, sir, varbūt mums vajadzētu…

– Man nav laika viņus pieskatīt, dari to.

– Jā, kungs! Vai jūs dzirdējāt šo pavēli?! Bapoto, tu ej pa kreisi, lieki neriskē.

– Saprotu, kungs. Vienība, izkustēties!

Dodoties cauri tehniskajiem gaiteņiem, mēs sākām redzēt arvien vairāk ievainotu karavīru. Daži no viņiem sēdēja uz grīdas, rokas uz ceļiem. Viņi šūpojās uz priekšu un atpakaļ, murminādami. Mēs skrējām ātrā tempā, un es nespēju saprast šo nabaga cilvēku runu. Gar koridoru, līdzās mums, atradās medicīniskās vienības karavīri un atbalsta rotas karavīri. Pēdējie vāca no mirušajiem un ievainotajiem visu, ko vēl varēja izmantot. Rezerves munīcijas krājumi, granātas, ieroči. Viens no viņiem uz pleca nesa apmēram duci Morita automātu.