Читать книгу Vientuļa dvēsele raganai ar bērnu онлайн

Šis vienkāršais un acīmredzamais jautājums, šķiet, pārrāva aizsprosto dambjus manās smadzenēs, kas mani bija nošķīruši no realitātes. Vai es strādāju, vai ne? Ja jā, tad kur, pie kā un ko darīt ar nedēļu ilgu prombūtni? Ja ne, no kā dzīvot? Vai man bija tiesības uz kādu pensiju par vīra zaudējumu? Vai bērnu pabalstu? Runājot par bērnu, vai viņš iet uz bērnudārzu vai sēž ar mani mājās? Ja bērnudārzā – kur, ar kādiem nosacījumiem, kas man tur jāzina? Vai mums ir radinieki, un, ja ir, kur viņi ir? Šeit ir tāda traģēdija, un nevienam nerūp?

Un, runājot par radiniekiem, kur es vispār atrodos? Es domāju, kas tā ir par pilsētu? Kurš ir gads?

Vai šī ir mana pasaule? Šķiet, ka viss šeit ir diezgan pazīstams, bet kaut kādu iemeslu dēļ reizēm ir tāda svešuma un nesaprotamības sajūta. Un kā man gribas vismaz no attāluma paskatīties uz savējiem, lai pārliecinātos, ka tie visi ir pareizi.....

Nu, mazliet atpūtīsimies no tīrīšanas, jo īpaši tāpēc, ka šis ķermenis jau ir noguris līdz kājas trīcēšanai. Vai nu viņa vēl nav pilnībā atguvusies, vai arī pati ir tik vārga, nepieradusi pie darba… Nu, ar to mēs tiksim galā. Vēlāk.

Tikmēr es uzkāpu pirmajā stāvā, apstājos neizlēmībā, prātojot, kur sākt meklēt dokumentus, un gandrīz automātiski atvēru vienas durvis.

Acīmredzot tā bija laulāto guļamistaba – plaša gulta, pavirši aizklāta ar izbalējušu pārklāju, masīvs skapis ar noskrāpētām durvīm, cirka no vecmāmiņas laikiem, un negaidīti elegants gaiša koka sekretārs ar perlamutra inkrustāciju, kas neiederējās apkārtējā apbēruma vidū. Uz platās palodzes gulēja avīze, un apaļš mehāniskais modinātājs ar apstādinātām rokturīšiem rādīja pusstundu pēc diviem. Un vismaz uz grīdas bija paklājs, nemaz nerunājot par spoguli un kosmētikas galdiņu… Nevarētu teikt, ka šeit dzīvotu jauna, skaista sieviete. Tiesa, spogulim augstumā vajadzētu būt skapja durvju iekšpusē – es atceros šādus skapjus, jo tieši tāds pats bija manai vecmāmiņai. Atvēru durvis, paskatījos uz savu atspulgu – bāla, izstīdzējusi, pietūkušais zilums no tembra līdz lūpām joprojām priecēja ar toņiem no melni violetiem līdz violetiem. Jā. Ar šādām rotaslietām nedrīkst iziet sabiedrībā.