Читать книгу Viņa īpašums онлайн

Rita

– Kāda beztalantīga meitene!– Tēvs bija sašutis.– Vai jūs to nevarat izdarīt pareizi pirmajā reizē?

– Atvainojos… Es…" es izrunāju, ar bailēm saspiežot paplāti rokās.

– Xx.... Kādas neērtības manā galvā! Mani neinteresē tavi attaisnojumi!– tēvs negribīgi sacīja, paņemot avīzi.– Pēc institūta ātri ej mājās! Es esmu pārsteigts, ka viņi tevi tur joprojām tur…

– Vai kaut kas nav kārtībā, tēvs?

– Ko? Tu uzdrošinies uzmesties uz mani?– Tētis sadusmojās un meta uz mani avīzi.– Pacel to! Tagad!

Tēva kliegšana ir biedējoša. Ja nedarīšu, ko viņš vēlas, tēvs mani piekāps tāpat kā pirms mēneša. Zilumi uz mana ķermeņa tikko bija sadzijuši, bet bailes bija palikušas. Es paņēmu papīru un pasniedzu to tēvam. Viņš ir vienīgais cilvēks šajā mājā, no kura vērts baidīties. Viņš ir spējīgs uz daudz ko. Es pasniedzu viņam papīru, bet tā vietā tēvs satvēra manu roku.

– Uzmanīgi klausies mani un iegaumē šo sarunu savā skaistajā mazajā galviņā! Tu zini, ko es ar tevi darīšu, ja tu kaut ko kavēsi vai mēģināsi! Es neesmu tevi audzinājis un turējis šim nolūkam. Tu esi pieaugusi meitene. 23 gadi ir nobriedis vecums. Ir pienācis laiks, lai tu darītu visu iespējamo man!– nopietni sacīja tēvs, atlaižot manu roku.

– Ko tas nozīmē? Par ko jūs runājat?

Viņa vārdi dara mani piesardzīgu. Es saprotu, ko viņš grib pateikt, bet tomēr es varētu kļūdīties......

– Kāpēc jūs runājat ar mani pagātnes laikā?

– Tā kā mums ir šī saruna, es neko neslēpšu.– teica tēvs.

– Tēvs? Kas notiek? Es neko nesaprotu!

Uz manas sejas ir viegli nolasāmas bažas un bailes..... Mani vajā bailes pateikt nepareizu lietu un tikt par to sodītai....

– Tu vairs nepiederi mūsu ģimenei. Es tev esmu atradis līgavaini, tagad tu esi līgava un piederi kādam citam.– teica mans tēvs.

Es uz brīdi nokritu uz ceļiem, apstulbusi par šo ziņu un bez vārdiem. Mēģināju visu aptvert, bet nespēju to saprast. Tēvs turpina runāt, neļaujot man pateikt ne vārda. Es nesaprotu tēva lēmumu. Man acīs ir asaras. Uz ko tieši mans tēvs nolēma mani notiesāt?