Читать книгу Greizsirdīgs, karsts, bīstams… онлайн

– Izplūc to, Maiks, – es nopurināju kāju. Man tas nav vajadzīgs.

– Labi, Klopfer. Man jāiet uz maiņu, – puisis piecēlās no soliņa un lēnām devās ārā no pagalma. – Pastāsti Lizai, ka, ja viņa šovakar neatnāks, es viņai....No, neko viņai nesaki, – viņš atturējās no draudiem. Tas, šķiet, ir progress.

– Labi, Deiviss, – es pasmaidīju un devos uz ieejas durvīm. Ar vienu no viņām biju sarunājies, un tagad man vajadzēja viņu nomierināt. Man bija arī pagatavot brokastis, izgludināt drēbes un noķert metro. Tas ir tā vērts.

Nodarbība bija tik interesanta, ka es pat aizmirsu par sevi. Problēmas un rūpes pazuda otrajā plānā. Liza šodien bija atcēlusi savu maiņu un palika pie manis. Man bija jāsteidzas pie viņas. Es negribēju viņu atstāt vienu pārāk ilgi. Ejot pa universitātes lieveņu, es gandrīz izmetu telefonu no rokām, kad tas ievibrēja. Kāds zvanīja. Man bija tik slikti no šiem anonīmajiem zvaniem. Un tas viss tikai tāpēc, ka biju pārāk slinks, lai kontaktos ierakstītu dažus pazīstamus cilvēkus.

– Es klausos, – man bija tik neērti runāt. Man rokās bija mācību grāmatas, somā – soma un maiņas kurpes.

– Tu taču grasies man pastāstīt, vai ne? – Tas bija viņš. Un viņš atpazina mana telefona numuru. Viņš ir tik ātrs.

– Es tev pateikšu, nē, – es atcirtu. – Es nebaidos no taviem tukšajiem draudiem, – es atmetu zvanu. Lai viņu sūda. Viss, ko viņš prot, ir runāt. Man ir apnicis no visām šīm runām.

Liza kā parasti sēdēja pie loga, bet viņa nesmēķēja. Šķiet, viņa bija aizmirsusi paņemt līdzi cigaretes. Tā būs labāk. Viņa ir nervoza, bet es domāju, ka varēšu tikt galā arī bez šīm lietām. Kaut kā domāju, ka viņa jau būs aizgājusi, kad es atgriezīšos, bet viņa droši vien bija pamatīgi sašutusi uz Maiku. Viņa uzreiz pat nepagrieza galvu pret mani. Viņa bija aizdomājusies. Es nolieku iepirkumu maisiņu uz galda, un tikai tad viņa saraustījās.

– Sveiki, – viņa izkliedza. – Es padomāju un… Atvainojos par šo ainu, – Maiks jau bija atvainojies, un ar to man pietika. Viņi man nav sveši. Maiks mani reiz izglāba no garnadžiem, un Liza mani nepameta, kad es salauzu kāju. Es viņiem esmu parādā pateicību, tā teikt.