Читать книгу Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija онлайн
«Iniran, tu saproti, ka es varu tevi nopratināt, izmantojot maģiju?» Un tad tu pastāstīsi par tur notikušo un par visiem, kas bija tavā istabā. Lai jūs nebūtu vienīgais, kas repu uztver ar sodu.
Un princis viņam atbildēja tieši ar to pašu:
– Mister Chollet, jūs saprotat, ka mana garīgā aizsardzība ir necaurredzama? Es ļoti vēlētos jums palīdzēt šajā izmeklēšanā, bet tas ieslēdzas neviļus. Žēl, ka nevaru atklāt savu līdzdalībnieku vārdus, kuri arī visu nakti saldi gulēja,» un sarkastiski atmeta rokas. Pat nezinātājam kļuva skaidrs, ka viņš ir vainīgs.
Viņa draugi pieliecās un, šķiet, klusi smējās. Es dega divējādās jūtās: bezgalīgā mīlestība pret šo nekaunīgo cilvēku un apziņa, ka šāds nekaunīgs cilvēks it kā provocēja rektoru uz izlēmīgu rīcību. Un Čoleta kungs nezaudēja seju:
«Es saprotu,» viņš plati pasmaidīja. «Un tajā pašā laikā es domāju, ka jūs varat tikt galā ar sodu bez palīdzības.» Tas nāks par labu jūsu augstprātībai. Iniran, nedēļas laikā jūs mazgājat grīdas ēdamistabā pēc vakariņām. Palīdzēsim mūsu drosmīgajiem darbiniekiem ar savām rokām, vai ne?
Un Inirāns neatbildēja. Viņš tikai nedaudz nolaida galvu. Iespējams, sākumā viņš grasījās pateikt kaut ko sarkastisku, taču atturējās, lai nekļūtu vēl sliktāk. Vai arī atzina rektora tiesības pieņemt šādus lēmumus. Klusums skanēja, bet studentu skatieni kļuva satraukti. Ja viņi nebaidās sūtīt ķēniņa dēlu virtuvē, tad pārējiem vispār netiks ļauts iet. Tikai inkubatori turpināja smaidīt – dēmoni izdomās, kas varētu sabojāt viņu garastāvokli!
Un rektors beidzot piebilda:
«Un, ja es dzirdēšu kaut vienu sūdzību pret jums, sods dubultosies.» Un tā katru reizi – ar katru jaunu sūdzību – rektors skatījās uz visu auditoriju ar tādu pašu bargu skatienu: – Tas attiecas uz jebkuru ļaunprātīgu noteikumu pārkāpēju. Ne tikai Iniran ir manā melnajā sarakstā, es neesmu aizmirsis jūsu pagātnes sasniegumus. Stingrāki noteikumi nāks par labu jums – jūsu audzināšanai, kā kārtīgam studentam – klusai dzīvei.
Anaels pacēla rokas un gandrīz klusi aplaudēja. Viņam pievienojās arī pārējie elfi – visi kā viens, taisnām mugurām graciozi aplaudēja rektoram. Bet viņu prieks bija viegli izskaidrojams. Grūti bija iedomāties, ka kāds no viņiem izdara netīrus trikus citiem, un ar savu lepnumu diez vai kāds aizmirsa iebiedēšanu iesvētīšanas laikā. Un pat rektors nespēja atturēt smaidu no viņu uzjautrinošās atzinības, bet beidza ar pārliecību: