Читать книгу Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija онлайн
Es uzminēju, ka jautājums izklausīsies nevietā, bet tomēr jautāju:
– Vai vampīri izrādās ideāli?
– Kas ar mums notiek? – Viņa šķita patiesi pārsteigta: – Vampīri ir vislabvēlīgākie indivīdi, lojāli draugi un humānisti. Vai tu esi ārzemnieks vai kas tāds, ka nezini tik vienkāršas lietas?
– Humānisti?! – ar mani kaut kas nebija kārtībā, jo no visa spēka centos sadusmot jaunu paziņu.
Bet Nora nebija dusmīga, bet tikpat pacietīgi visu paskaidroja:
– Viens pats. Viņi šeit dod mums asinis, tāpēc avārijas vispār nenotiek. Un dabiskie instinkti – pierunāt upuri uz jebko – darbojas joprojām. Tāpēc vampīri tiek uzskatīti par sabiedriskākajiem kompanjoniem. Un mēs neesam pilnīgi dzīvi, tāpēc nav lieku emociju un kaislību, kas pat visdraudzīgāko radījumu var pārvērst par briesmoni.
– Ak es redzu…
Bet patiesībā es biju šokā. Vampīri reti klejoja mūsu dzimtajās zemēs. Viņi varēja nogalināt gan mājlopus, gan cilvēkus, izsūcot no tiem katru asins pilienu. Tāpēc nevienam nav ienācis prātā runāt par viņiem pozitīvā veidā. Bet par emocijām tā ir patiesība: vampīri nekad nav tikuši apsūdzēti izvarošanā vai brutālā spīdzināšanā. Vampīrs nogalina upuri ātri un nesāpīgi, tāpat kā jebkurš dzīvnieks, un tikai tad, ja viņš ir neticami izsalcis. Un šeit… tur viņi izdala asinis. Tāpēc izrādījās, ka, no negatīvā attēla izdzēšot vienīgo negatīvo motīvu, nekas nepaliek. Galu galā nekas slikts nepaliek, un tas jau ir daudz!
Tāpēc es tagad turpināju sarunu ar visu atbildību, saprotot, ka Nora šeit varētu palikt man vienīgā patīkamā seja:
– Es zināšu, paldies par padomu. Rektors teica, ka noteikumi šeit ir ļoti stingri. Tāpēc es ceru, ka neviens mani pārāk neaizvainos, viņi baidīsies pārkāpt disciplīnu.
– Stingri noteikumi? – Nora atkal apstājās un paskatījās uz mani – tā bija visspilgtākā emocija, ko viņa demonstrēja visā īsajā iepazīšanās laikā. – Tas ir kāds joks? Vai iebiedēšana? Jā, šeit ir samaitātības valstība!
– Izvirtība? – Izbolīju acis un pārsteigta teicu to, ko netaisījos teikt: – Tēvs mani atsūtīja no kārdinājumiem!