Читать книгу Šķērsielas онлайн

– Saš, tiešām nav iemesla tevi vilkt. Tas ir Ivana uzticīgais cilvēks! – un atkal uz brīdi atvēra plakstiņus – tiklīdz mēs iekāpsim mašīnā, viņam jāsteidzas pie apsarga. Ja viņi neatvērs vārtus, mēs nevarēsim doties prom, bet viņam būs palīgi – bruņoti un neievainoti. Es darīju visu iespējamo, lai tēlotu vieglprātīgu jautrību: "Mugurkauls, vai man jāiet uz tualeti?" Pirms satikšu savu vīru, es piepūderēšu degunu.

"Nedari," viņš ar diviem pirkstiem pieskārās manam elkonim, un es uztvēru šo žestu kā reālu draudu. – Jums ir lielisks deguns, Elizaveta Andrejevna.

– Kāpēc tu esi tik neromantisks? – Es apspiedu no sevis muļķības, taču esmu pārliecināta, ka ar savu bālumu nodevu savu stāvokli. "Viņš pat neļāva man sataisīt matus!"

– Vienkārši… viņš tevi ļoti gaida, Elizaveta Andrejevna. Labā restorānā.

Vēlreiz uzmetu Sašu skatienu un paklausīju gidam, kurš iegriezās kreisajā koridorā. No turienes bija izeja uz pazemes garāžu un pagalmu. Veselus piecus soļus es ticēju, ka Saša tagad ielīks no aizmugures un viņu apdullinās, taču tas nenotika – acīmredzot, mūsu domas saplūda vai miesassargs pat precīzi uztvēra, kā Hrebs jūt pret pistoli kabatā. Vai viņam vajadzētu atkal sevi izturēt par mani?

Un koridorā Ridža vairs nespēja atturēties – viņš mani satvēra un gandrīz vilka sev līdzi, bet turpināja izrunāt savu absurdu, kam tagad, lai kā es gribēju, nebija iespējams noticēt:

– Iesim tagad, Elizaveta Andrejevna, kāpēc tu esi tik sajūsmā? Ivans Aleksejevičs būs ļoti priecīgs…

Viņš mani izveda pagalmā un iegrūda mašīnā. Kamēr gāju apkārt, mēģināju atvērt durvis un izlēkt ārā, bet pēkšņi spēcīgas rokas mani satvēra un piespieda pie grīdas, iestumjot starp sēdekļiem. Es kliedzu, mēģināju izrāpties ārā, bet man iesita ar dūri pa seju, un uzreiz smags ķermenis uzspiedās uz leju tā, ka mūs nevarēja redzēt pa logu. Mašīnā kāds slēpās – līdzdalībnieks. Un apsargiem nebija aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā, jo Ridža iegāja teritorijā it kā viens.

Sašas kliedziens bija dzirdams uz sāniem – viņš kliedza par vārtiem sargiem, kas nozīmē, ka viņš uztvēra manu ziņojumu. Taču Ridžs paātrinājās un pilnā ātrumā metās uz izeju. Vēl pēc dažām sekundēm ar šausmām sapratu, ka vārti nav aizvērti – varbūt viņš par to jau iepriekš pajautāja, un tagad kabīnē esošajiem cilvēkiem vienkārši nebija laika reaģēt. Uz gludekļa atskanēja mašīnas slīpēšanas skaņa, bet aizvēršanas režģis vairs nevarēja noturēt automašīnu. Strauji nogriezāmies uz ceļa, bet nesamazinājām ātrumu.