Читать книгу Pārmaiņu vēji онлайн
– Vai beidzot esi atjēdzis? – visi trīs palīdzēja man piecelties no grīdas un apsēsties uz soliņa. Ratiņi stāvēja uz vietas. Acīmredzot viņa tika apturēta mana kritiena dēļ. – Kāpēc tu krīti bez iemesla?
– Kas notika? – Jutos tā, it kā pamodos no briesmīgajām paģirām. Un, lai gan es nekad nebiju ņēmusi mutē alkoholu, man nez kāpēc šķita, ka piedzērušies cilvēki no rītiem jūtas tieši tāpat.
– Nu labi! Braucām mierīgi līdzi, pēkšņi tu – BAM! – un nokrita. Es biju bezsamaņā apmēram desmit sekundes un tad sāku atjēgties. Kā tu jūties šobrīd? – Pjotrs Daņiļs līdzjūtīgi jautāja.
– Jā, nekas tamlīdzīgs. Vienkārši mana galva nedaudz reibst un slikta dūša.
– Viss kārtībā, tas pāries. Bieži simptomi pēc ģīboņa. Un cik bieži jūs to darāt?
Es saraucu pieri, kā atcerējos.
– Jā, kā pirmo reizi. Es, Pjotrs Daņilihs, kaut ko redzēju, labi, kad biju noguris.
Un viņš pastāstīja viņiem savu redzējumu. Mani klausīties pienāca arī Suhari, Paklija un Ostaps.
«Kaut kas man saka, ka tas, ko Oļegs redzēja, ir tikai pravietisks sapnis, ja to tā var nosaukt,» Ostaps drūmi sacīja.
– Tātad jūs domājat, ka viņš ne velti sapņoja par šiem trim vīriešiem? – Suhari noskaidroja.
– Tieši tā. Oļeg, tu saki, ka iepriekš viņus neesi redzējis, vai ne?
Es apstiprinoši pamāju ar galvu.
«Tāpēc, visticamāk, jūs satiksit šos trīs nākotnē.» Un ļoti iespējams, ka viņiem būs svarīga loma jūsu liktenī. Un, kas zina, varbūt tie ietekmēs citu cilvēku likteņus.
– Ak, paskaties uz viņu, sasodītā gaišreģi! Vajag tikai šalli galvā un kristāla bumbiņu, un tu izskaties pēc zīlnieces,» smieklos izplūda Tova. Arī Ostapa vārdi man šķita mazliet traki, bet nez kāpēc nemaz negribējās smieties.
– Atzīmē manus vārdus, šī vīzija nav bez pamata.
– Vai jūs nejauši zināt, kā zīlēt, lasot roku? Nāc, pastāsti man, kāda ir mana dzīves līnija, vai ne? – Pakļa pastiepa Ostapam roku uz augšu, ar plaukstu uz augšu, un skatījās viņā.
Ostaps novērsās. Tad viņš īsi paskatījās uz Pakli plaukstu, un pēkšņi uz sekundi man šķita, ka viņa acīs pavīd bailes.