Читать книгу Pārmaiņu vēji онлайн

Es pacēlu monētu no zemes. Viņa bija patiesi gigantiska izmēra un nebija tieva, tāpēc nav pārsteidzoši, ka viņa svēra daudz. Es paskatījos uz viņu ciešāk. Oho, manā rokā bija PSRS laika monēta ar piecu rubļu nominālvērtību, izlaista 1990. gadā. Tas nozīmē, kāda bija nauda agrāk.

«Tu mani šodien ļoti satraucāji!» – es pārmetoši teicu monētai. Un, lai gan viņa bija paredzami klusējusi, man nez kāpēc kļuva skaidrs, ka viņai manā priekšā ir liels kauns. – Šim nolūkam es tevi ņemšu sev līdzi.

Monēta pārcēlās no grīdas uz manu krūšu kabatu. Es maigi paglaudīju to un priecīgi teicu:

– Tagad tu gulēsi šeit.

Pieci rubļi, šķiet, neiebilda.

* * *

Pārējais mans ceļojums bija bez traucējumiem. Es izgāju uz Novočerkassku, atstājot aiz sevis tuneli, kurā pavadīju kopā divdesmit piecas minūtes. Vismaz tā rādīja pulkstenis, un tas mani vēl nekad nav pievīlis.

Uzreiz pa kreisi es redzēju aizgaldu ar cūkām. Apmēram divi desmiti kuiļu un cūku rosījās ārpus nožogotās teritorijas, satraukti čīkstot un ņurdot. Un tikai viens pāris, nepievēršot uzmanību pārējiem, klusi kādā kaktā darīja kaut ko neķītru. Un pareizi dara, viņi pilda demogrāfisko plānu, nevis kā tie sliņķi, kas grib tikai paspēlēties.

Pārlaidusi skatienu pāri cūkām, es ieraudzīju Djušu šajā čīkstošajā pūlī. Likās, ka viņa arī mani atpazina, kad sāka spiesties cauri ķermeņu kaudzei tuvāk man. Cūkas, kuras Djuša stūma, neapmierināti čīkstēja, bet nekas vairāk. Šķiet, ka viņa ir viņu autoritāte vai kas cits. Neviens viņai nepieskaras, un tikai cienīgākajiem ir tiesības viņu apaugļot.

Djuša iebāza galvu starp žoga līstēm un apmierināti nomurmināja mani sveicinot.

– Sveika dārgā! – es sveicināju pretī un noglāstīju viņu aiz auss. Viņa aiz baudas aizvēra acis, izņemot to, ka viņa nemurrāja kā kaķis. Tad Djuša vērsās pie saviem cilts biedriem, acīmredzot vēlēdamās viņu acīs atrast vismaz skaudības pilienu, jo es nevienu citu tā neglāstu. Taču cūkām nebija ne jausmas, kas notiek pie žoga – viņas ļoti aizrāvās ar savu traci. Un vēl jo vairāk, tas saldais pāris, kurš pildīja demogrāfisko plānu, nedomāja par Djušas laimi. Viņi paši jutās ļoti labi.