Читать книгу Slepena koncentrācijas nometne онлайн

Martīna balss bija jautra, bet tajā pašā laikā tajā bija satraucoša nenoteiktība.

– Un tās, kas atrodas šķūnī? – jautāja Mašarins.

«Nu, ar tiem, manuprāt, viss ir skaidrs,» atbildēja Martynok. – Tie ir cepti, lēti vilki. Kurš var izdzīvot trīs granātas? Un pārējie divi dziedāja savu serenādi…

– Kurus divus? – Mašarins nesaprata.

«Tumsā es sastapu divus cilvēkus,» paskaidroja Martynoks. – Viņi gulēja blakus nezālēs, netālu no ieejas šķūnī. Viens ir gatavs, otrs ir ievainots. Viņš mētājās un grozījās, vaidēja un zvērēja. Krievu valodā, zini… Nu es viņu nomierināju… Ar nazi. Nazis ir ļoti nomierinošs. Manuprāt, bija četri. Vlasovieši, kā teica.

Viņš apstājās, klausīdamies tumsā.

– Bet kur ir mūsu Ignāts? – viņš jautāja. – Man nepatīk šī partitūra… Klausieties, komandieri! Es dodos izmeklēt! Pareizāk sakot, es paslīdēju. Ja nu viņš, Ignats arī… Tajā pašā laikā es iemetu šķūnī vēl vienu granātu. Lai pārliecinātos.

«Esiet uzmanīgs tur ārā,» sacīja Maharins.

– Kāpēc ne! – Mārtiņa balsī skanēja ironija. «Esi uzmanīga, meita,» sacīja māte, sūtot savu Sonečku uz randiņu ar jūrnieku. Jo šie jūrnieki ir tādi palaidņi! «Es noteikti darīšu,» atbildēja Sonečka…

Ar šiem vārdiem Martinoks pazuda tumsā. Un Mašarins sāka uzmanīgi, pieskaroties, atpogāt ievainoto Zarečņevu, vispirms savu polsterēto jaku, tad tuniku. Viņam vajadzēja būt pārliecinātam, lai tiktu pie brūcēm un tās pārsietu. Černihs atradās netālu, viņš gulēja uz zemes, klausījās un skatījās tumsā.

Kādu brīdi bija kluss, tad uzsprāga granāta. Pēc sprādziena nebija atskanējuši šāvieni vai citas skaņas. Drīz no tumsas atskanēja smaga, aizsmakusi elpošana. Černihs gatavojās šaut, un arī Mašarins.

«Tie esam mēs,» no tumsas atskanēja Mārtinkas balss. – Precīzāk, es… Palīdziet – citādi mūsu Ignāts bija bargs puisis…

Noliecies, Černihs piegāja pie Martiņkas un nometās ceļos.

«Jā,» sacīja Martinoks. – Tu pareizi saprati. Ignats Chaus bija tur, un Ignat Chaus vairs nebija… Netālu no tās šķūnīša es viņu satiku. Ignat, es saku, ka tu šeit guļi kā jūlija pludmalē? Celies augšā, es saku, un iesim pie mūsu cilvēkiem. Tā nu mēs nonācām pie savējiem… Šķiet – ar Ignatu, bet, ja paskatās, tad bez viņa. Tāda izvērtās serenāde…