Читать книгу Miroņa miljoni онлайн

Priekšējā automašīnā blakus vadītājam sēdēja viens no ietekmīgākajiem likuma zagļiem, vārdā Gnutijs. Beldjajs atzina savu autoritāti un regulāri ziedoja daļu no laupījuma kopējam fondam, kuru viņš «turēja». Ieraudzījis Čaku džipā, Gnutijs pa radiotelefonu savienojās ar otrā BMW ekipāžu.

«Dodon, apstājieties pie mājas un paskatieties, kas tur ir,» viņš teica mikrofonā. – Pa to laiku mēs iesim pēc Čaka. Viņš pārāk ātri aizbēga no mums. Man nepatīk šis puisis.

«Sapratu, priekšniek,» Dodons atbildēja.

Viņa BMW piebrauca pie Argus durvīm un apstājās.

Čaka džips un Gnutija BMW uzskrēja tālāk un pazuda līkumā.

* * *

Aiz Gnutija sēdēja viņa tuvākie rokaspuiši – Liss, Rustams un Fedots. Fedots un Liss izliecās no mašīnas un kliedza:

– Čak! Uzgaidi! Pagaidi, viņi ar tevi runā!

Bents pagriezās pret šoferi:

– Neatstājiet viņu.

«Whaaaaah!.. Beidz, gnīda!..» bandīti kliedza.

Bet džips tikai palielināja ātrumu.

Gnutija rokā sāka džinkstēt radiotelefons.

– Priekšnieks! – pa skaļruni atskanēja Dodona satrauktā balss. – Izskatās, ka esam apbēdinājušies! Beldjajs un zēni ir saliekušies, bet mīkla nekur nav pazudusi!

– Viss skaidrs! – zaglis rēca. – Tas ir Čaks! Lapsa, izdrāž viņu! Fedot, tu arī dabū dūdu!

Automašīna trīcēja pa bedrēm, un šāvieni mērķi nesasniedza. Džipa aizmugurējais logs bija caurumiem caurumiem, bet Čaks joprojām grieza stūri.

«Jūs nevarat sagaidīt, kuces…» viņš nomurmināja caur zobiem.

No vakara krēslas parādījās ciemata vienstāvu mājas. Pa viņa ielu ātri steidzās džips ar BMW. Apšaudes skaņas piesaistīja iedzīvotāju uzmanību: šur tur logos sakustējās aizkari, un dažus kilometrus tālāk, rajona policijas iecirknī, atskanēja telefona zvans.

«Mērķējiet pēc riepām,» Bents norūca. – Viņam ir nauda, tas ir skaidrs!

Liss un Fedots ielādēja jaunus klipus savās pistolēs.

Ceļš gāja cauri laukiem un copēm. Automašīnas atsitās pret bedrēm un ielidoja peļķēs, paceļot šļakatu strūklakas. Čaks vēroja savus vajātājus atpakaļskata spogulī un uzmundrināja sevi ar zvērestu, taču viņa dvēselē pieauga izmisums. «Zagļi nav tālu aiz muguras… Laikam jau visu izdomājuši…»