Читать книгу Pavasara dienasgrāmatas онлайн
«Ir iespēja uzzināt visu,» Zots pagriezās pret viņu un piegāja pie gultas, rokās turot kaut kādu pudeli. – Bet jautājums ir, vai tu pats to vēlies?
– Gribi! Ja uzzināšu savu baiļu cēloni, tad varu tās uzvarēt,» pārliecināti sacīja Vesta, aktīvi mājot ar galvu.
– Neesiet tik pārliecināti par to. Ja jūsu zemapziņa ir nolēmusi no jums slēpt detaļas, tad tā tam vajadzētu būt. Kad būs laiks, visu atcerēsies pati – vīrietis atkal apsēdās uz krēsla blakus gultai. Vai jūs lietojat tabletes panikas lēkmēm?
– Jā, bet es tās parasti lietoju, pirms saslimu.
«Ņem šīs un dzer tās pastāvīgi, lai jūs varētu kontrolēt sevi,» Elīsa pasniedza viņai tablešu paciņu.
«Paldies,» Romāņina pamāja ar galvu. – Cik ilgi jūs šeit strādājat?
– Jau septiņus gadus.
– Vai es varu jums ko palūgt?
«Mēģiniet,» ārsts nolieca galvu uz sāniem un, samiedzot acis, paskatījās uz meiteni.
«Lūdzu, nestāstiet nevienam par manu problēmu, ja jums tas nav grūti,» studente cieši satvēra rokās tablešu iepakojumu.
– Labi. Bet jums ir jāapsola rūpēties par sevi, vairāk gulēt un nenoslogot ķermeni, pretējā gadījumā tabletes pārstās darboties un kādu dienu jūs varat nonākt psihiatriskajā klīnikā.
«Tiek galā viens ar otru, doktor,» Vesta nogurusi pasmaidīja un pastiepa roku Elīsai, lai ar rokasspiedienu noslēgtu viņu vienošanos.
Viņš pretī paspieda viņai roku. Romāņina izlēca no gultas un iebāza tabletes džempera kabatā.Meitene piegāja pie durvīm un gatavojās iziet no istabas, bet pēdējā brīdī pagriezās un jautāja:
– Kāds ir tavs vārds?
«Eliša Zota,» vīrietis atbildēja, stāvēdams sānis pie durvīm.
– Prieks iepazīties.
Pēc tam viņa izgāja no biroja un lēnām devās uz savu istabu. Šodien viņa nonāca aci pret aci ar savām bailēm un šķiet, ka viņai šajā cīņā ir kāds sabiedrotais, nez vai viņai būs veiksmīgas beigas?
12. NODAĻA
KATRAM GALVĀ IR SAVI PRAKĀNI.
Vienā brīdī mums sāk šķist, ka cilvēki mums apkārt redz pasauli tieši tāpat kā mēs. Mums šķiet, ka mēs domājam unisonā ar citiem cilvēkiem un ir sajūta, ka tu jau iepriekš zini, ko teiks sarunu biedrs. Ak, tā ir mānīga sajūta, pēc kuras tava dvēsele kļūst draiska.