Читать книгу Spoku sargs онлайн
Man izdevās pamanīt, kā no halāta platajām piedurknēm izlauzās liesma un metās man pretī.
– Sasodīts!
5. nodaļa
Liesma pieauga, tuvojoties man, tāpēc, kad es to cīnījos, tā jau bija tikpat liela kā mana galva. Viņam aizlidoja vēl vairākas burvestības, bet es vienkārši pielēcu malā un metos pretī burvjiem. Acīmredzot viņi no manis negaidīja tādu veiklību, tāpēc sākumā apmulsa un tad metās uz visām pusēm. Vecā sieviete, kura turpināja mocīt nelaimīgo sievieti, izrādījās tik draiska, ka, pacēlusi halāta malu, metās pēc saviem līdzdalībniekiem un drīz vien pazuda aiz kaimiņu mājām.
Šajā laikā burvestība pārstāja darboties, un sieviete smagi nokrita uz ceļa. Viņa alkatīgi elsās pēc gaisa un nevarēja elpot. Es nometos viņai blakus un palīdzēju viņai piecelties. Es viņai neko nejautāju, ļāvu viņai atvilkt elpu. Pēc pāris minūtēm viņa pati runāja.
– T-paldies. Viņi… es… Paldies,» viņa ar grūtībām runāja un svilpodama elpoja.
Acīmredzot, vecais vanags kaut ko sabojāja, kad viņa viņu nožņaudza ar maģisku netikumu. Es zināju par šo burvestību, jo bērnībā mani interesēja dažādas maģijas studijas. Toreiz, desmit gadu vecumā, nolēmu, ka noteikti iemācīšos radīt spokainus ieročus un bruņas.
– Paldies nevajag. Labāk nomierinies un atvelc elpu.
Pirmo reizi cieši paskatījos uz sievieti. Viņa bija apmēram trīsdesmit gadus veca, ar tumšu ādu un tumši brūnām acīm, gandrīz melnām. Viņa bija ģērbusies daudzslāņu krāsainā kleitā, uz krūtīm karājās rotaslietas un dažādi amuleti. Viņa uztvēra manu meklējošo skatienu un pamāja.
«Jā, es esmu čigāns,» viņa teica tādā tonī, it kā attaisnotos.
«Man vienalga,» es paraustīju plecus.
– Es redzu, ka tam nav nozīmes. Tu esi savādāka, pavisam cita,» viņa vērīgi ieskatījās manās acīs un smaidot pamāja. – Cits.
Es necentos noskaidrot, ko viņa ar to domā. Es neticēju zīlēšanai vai astroloģijai. Es neteikšu, ka man tā šķita vāvuļošana, bet tie neradīja pārliecību. Man tas bija tas pats, kas plūkt kumelīšu ziedlapiņas un gaidīt patiesu atbildi. Ja kādam tas palīdz, tad ļaujiet to izmantot – nespriedīšu, bet pats nekad nevērsīšos pie zīlniekiem. Vismaz tā es tagad domāju.