Читать книгу Rudmatainās meitenes piedzīvojumi онлайн

Es pakratīju galvu un… Dievs, mani mati nokrita zem pleciem!

Pirms atvaļinājuma uzdāvināju sev īsu bobu, lai nemocītu ar matiem?!

Man blakus uz ceļa gulēja cepure ar spalvu un plīvuru…

Vai es esmu dzīvs vai vairs neesmu?

Kur es esmu?

Kas notika ar mani?

Atskanēja stutēšana, suņu riešana un balsis…

Zirgi – vai zirgi? – parādījās ap līkumu. Es nekad tos nesapratu! – jātnieku nēsāšana, kuri apmainījās satraukti saucieniem.

Aiz viņiem brauca rati, un mazliet tālāk skraidīja skaisti, liesi suņi, ātri un ļoti skaisti.

Suņi pieskrēja pie manis pirmie, es aiz bailēm aizvēru acis, gaidot ļaunāko, bet pēc sekundes sajutu karstu elpu un slapjas mēles uz savas sejas.

Tātad suņi nevēlas mani sāpināt? Šķiet, ka viņi mani pazīst un pat jūt līdzi – katrā ziņā viņiem astes luncināja ļoti draudzīgi.

Jātnieki apturēja zirgus, izlēca no segliem, aplenca mani, apbēra ar jautājumiem: kā es jūtos, vai esmu nopietni ievainots, vai esmu salauzusi kāju vai roku?..

Svešie mani uzmanīgi pacēla no zemes, viens rūpīgi iztaisnoja manu garo kleitu, cits pasniedza cepuri, bet pārējie aiz rokām veda pie britzkas vai karietes – man nav ne jausmas, kā sauc šos vaļējos ratus, esmu redzētas tikai filmās – tas apstājās no attāluma.

Karietē – ratos? grozs? – bija iejūgti divi pelēki zirgi, kurus vadīja īsts kučieris, ģērbušies kā kaut kāds mākslinieks: smuks mētelis, bļodas cepure, baltas zeķes un kurpes ar sprādzēm.

Viņi mani uzcēla uz pakāpieniem, es apsēdos uz ērta sēdekļa, zem muguras un elkoņiem rūpīgi tika novietoti spilveni ar izšuvumiem un pušķiem stūros.

Tālāk uz kabrioleta pakāpiena uzlēca jauns vīrietis skaistā uzvalkā un jautrā beretē. Jauneklis pieskārās dandy kučiera plecam – un mēs devāmies ceļā.

Pēc apmēram piecpadsmit minūšu nesteidzīgas braukšanas mūsu kariete izbrauca uz līdzena, taisna ceļa, kas veda uz lielu māju.

Jātnieki auļoja pēc, suņi metās malā, nepārprotami apmierināti par visu šo piedzīvojumu, mans ceļabiedrs, stāvēdams uz karietes kāpnēm, nemitīgi pļāpāja, stāstot, kā es visus pārbiedēju, cik viņi bija satraukti, kad mans zirgs skrēja mājās bez jātnieks – tas ir, es, kā viņi visi metās mani meklēt, kā dzirdēja kaut kādu pērkonu tālumā, bet paldies dieviem, negaisa nebija…