Читать книгу Vienīgā vilkacim онлайн

– Tātad, meitenes, nekļūstiet ļengans! Paskaties, viņi jau nes dzērienus. Tagad sēdēsim un ejam dejot.

Pēc pusstundas Katja precizēja:

– Klau, bet tomēr, kāpēc tu šķiries?

Biju apmulsusi, negaidot tādu jautājumu no drauga. Būtu jauki, ja Jūlija labāk pazītu Sašu, bet Katerina?

– Hm, saproti, man bija sajūta, ka es nevis dzīvoju, bet eksistēju. Un jau labu laiku es šo domu vienkārši aizdzinu no sevis, visu laiku cerēju, ka tas ir pārejoši, ka tas ir tikai stress. Un citu dienu tas man trāpīja kā bults. Un es sapratu, ka velti dzīvoju savu dzīvi kopā ar vīru. Dzīvojām kā veci cilvēki: taupījām, taupījām un neko lieku sev neļāvām. Bet runāt ar viņu bija bezjēdzīgi, viņš turpināja runāt. Man bija sajūta, ka neesmu viņa sieva, bet gan biznesa partneris. Un kā mīļāko viņš mani nav iedvesmojis ilgu laiku. Bija sajūta, ka esam precējušies divdesmit gadus. Kad tas viss sakrita manā galvā, notika sprādziens. Tā nu es sakrāmēju mantas un aizgāju.

Godīgi sakot, man bija kauns pat stāstīt saviem draugiem, kā es to noņēmu no kādas citas sievietes. Bet Jūlija noteikti gribēs dzirdēt detaļas, es viņu labi pazinu. Es joprojām atceros, kā šis pāris pēc seksa stāvēja apskāvušies un svieda mani ar dubļiem. Nē, ne tagad. Es negribēju sabojāt sev brīnišķīgu vakaru.

Džūlija asi un precīzi iesāka:

– Pareizi! Es jau sen sapratu tavu Sašu, viņš ir egoists un viņam bija vienalga par citiem! Un uz draugiem, un uz tavām vēlmēm. Ziniet, šādi cilvēki pirmo reizi parasti apprecas agri. Viņiem nav bērnu, viņi veido karjeru. Un tad, sasniedzot trīsdesmit gadu vecumu, viņi pamet savas muļķīgās sievas un atrod jaunu, kas ir gatavs dzemdēt un skatās viņiem mutē, muļķi. Viņi parasti ir ļoti ekonomiski, pedantiski, un viņiem patīk visu kontrolēt.

Es piekrītoši pamāju ar galvu:

– Šķiet, ka ļoti.

Katja vēlreiz jautāja:

– Liekas? Par ko tu runā?

– Jā, ļoti izskatās pēc manas Sašas. Pareizi viens pret vienu. Ne velti tu, Jūlija, esi tik lieliska ģimenes psiholoģe.

– Citādi! Tas arī viss, ejam dejot. Vai atceries, Veronika, kā mēs šūpojāmies deju ballītēs? Eh, žēl, ka neturpinājāt. Reizēm staigāju, tas man dod enerģiju un nomierina nervus.