Читать книгу Reklāmdevējs trimdā ļaunajiem онлайн

Viņš neatteicās. Un tāpēc bada dēļ bija gandrīz neiespējami kaut ko domāt, un diez vai šis īpašnieks piezvanīs divas reizes. Tā nu es apsēdos, nedaudz šaubījos – viņiem piedāvāja ēst no vienas bļodas, atmetu šaubas un piebāzu pilnu muti. Viņš košļāja biezpienu, pastiepās pēc riekstiem un paskatījās uz pienu, tikko skābu, ar dzeltenu tauku plēvi.

Neierasti bija ēst ar koka karoti. Nekrāsots, raupjš, likās, ka pielīp pie mēles. Bet tas Vasiliju neapturēja: viņš labi atcerējās, kā brokastīs izklaidējās un saņēma tikai divas pankūkas. Viņš pat nepamanīja, ka virza sev bļodu arvien tuvāk un ka saimnieks jau sen bija atteicies no biezpiena un tikai domīgi skatās, malkojot pienu.

Suņi uzrāpās pa dzeltenīgo linu galdautu un sastājās rindā pie malas, saliekot ķepas uz krūtīm un vicinot tās – ubagojot ēdienu, kā suņiem. Vienam pār šķeltajām acīm karājās milzīga piere, otram bija purnam līdzīgs deguns, kas bija tik pietūkuši, ka nebija skaidrs, vai aiz tā kaut ko saredz. Trešajam bija pietūkis vaigs.

Kaķi nepacietīgi soļoja ar nagiem un vaimanāja, bet gaidīja un nekāpa bļodās.

"Cik viņi ir biedējoši," sacīja Vasilijs un katram nolika pa riekstu priekšā, bet mazie velniņi to neņēma, viņi paskatījās uz saimnieku. – Vai tu viņus apmāci?

– Jā, paņem! – Tēvocis Dobrjaks atļāva. – Es to izrāvu it kā bez tā, bet tikai tad, ja neskatos – tur viņi rāpo pēc medus, nelieši. Viņi nogalinās sevi…

Viņš iekratīja mutē pēdējās lāses no krūzes, piecēlās kājās, atrada plauktā šķīvi un iedeva meitenēm karoti medus. Viņi sarosījās un kāpa, viens otru grūstīdamies un čīkstot. Pusapēsti rieksti viņiem izkrita no mutes. Meitenes nekavējoties tās pacēla un atgrūda atpakaļ, vienalga, kura ir kura.

"Oho, tāpat kā jūs," sacīja īpašnieks un izteiksmīgi paskatījās uz biezpiena bļodu. – Nu, ja jau esi piepildījis vēderu, tad parunāsim par šo lietu…

Atspiedies uz galda un noliecies uz priekšu, viņš uzmanīgi klausījās, un Vasilijs atkārtoja to, ko mēģināja teikt pirmajā tikšanās reizē. Viņš aprakstīja, kādu liegumu vēlētos ierīkot – ar viesu namu, ar pagalmu, kur baro un dzirdina cilvēkus, ar skaistām ielām, ar nojumi un soliņiem pie avota, ar iztīrītu ezeru. Varbūt ar skatu laukumu pie kapsētas, no kurienes cilvēki naktīs var novērot visādus ļaunos garus. Un ar zaļu pļavu, kur Griška bērniem dotu vizināties pajūgos.