Читать книгу Reklāmdevējs trimdā ļaunajiem онлайн

Vasilijs atkal nopūtās.

Viņi joprojām devās nevis pie tēvoča Dobrjaka, nevis pie tā, kurš pārvēršas par lāci, bet gan pie braunija Molčana. Puscilts – Khokhlik, viņš iepazīstināja ar sevi pa ceļam – lūdza viņu paskatīties šeit. Tātad, viņš teica, puisis priecāsies, ja apsolīsi viņam māju, un ar viesiem…

Bet Vasilijs kaut ko saprata no prieka un bija gatavs derēt, ka tā nebija viņa.

Durvis atvērās, un Khohliks izlēca ārā, viss izspūris, mati stāvus stāvus. Paskatījies apkārt, viņš pamanīja bļodu un auļoja pret to – uz sāniem, uz sāniem.

"Nu jā…" sacīja Vasilijs. – Sūda stratēģija. Eh, žēl, ka esmu pavisam citā profilā… Tātad, reiz lasīju, kā ievest klientu pirkšanas transā, kaut es varētu atcerēties…

– Raganība? – Khokhlik ar cieņu un bailēm jautāja un kustināja kaķa ūsas, piespiežot bļodu pie krūtīm.

– Komercija! Pagaidiet, nenositiet to. Tātad, tas nozīmē… Sasodīts, nav ko pierakstīt. Īsāk sakot, mēs analizējam mērķauditoriju. Mēs pētām viņas vajadzības un problēmas, vai ne? Izceļam pircēja sāpes…

"Tikai puisim sāpēja muguras lejasdaļa," sacīja Khokhlik. – Oho, kā sāpēja!

– Vai tu, Vasja, rakstāt uz pankūkām dienvidu reģionos? – Marjaša uzmanīgi jautāja. – Ne uz bērza mizas?

Vasilijs nopūtās.

– Kā tad šeit strādāt? – viņš jautāja. – Tātad ar galvu viss kārtībā, vai es izskatos normāli? Es pats iešu parunāt ar tavu onkuli.

Viņš paņēma bļodu no Khokhlika un iegāja mājā.

Tēvocis Molčans viņam neparādījās uzreiz. Viņš vaidēja aiz plīts, aizcirta vecās lādes smago vāku, čīkstēja pa grīdām un lija putekļus no sijām.

Māja bija neērta. Plaukti bija šķībi, zem tiem gulēja māla lauskas, bija saglabājušies tikai koka trauki, bet tie gulēja visur. Galds, kuram pietrūka vienas kājas, atspiedās pret sienu un izskatījās tā, it kā tas tūlīt nokristu. Protams, nebija ne galdauta, ne spalvu gultas, ne taciņas uz soliņiem, un arī pašu soliņu nebija. Jumts nogrima, taču, pirms Vasīlijs paguva novērtēt, vai tas sabruks vai nē, saimnieks acīs satricināja kādu gružu.

"Jā," sacīja Vasilijs, aizvērdams acis un noslaucot seju. – Šeit ir grūti dzīvot. Un tas ir viss Kazimirs, šī… melnā čūska. Sasodīti draudīgi! Agrāk bija dzīve, vai ne? Tautai visu atņēma!