Читать книгу Reklāmdevējs trimdā ļaunajiem онлайн

Mēnesis šādā ritmā – nepaies ilgs laiks, līdz tu kļūsi traks.

Nakts klusumā ziņnesis noklikšķināja istabā. Vasilijs būtu atkal gaudojis, bet viņš laikus atcerējās, ka vannas istabā ir laba dzirdamība. Viņš savaldījās.

Uz parketa grīdas klikšķēja nagi. No gaiteņa, no gultas atnāca miegains Vilks, žāvājās un kratījās un tad ar jautājumu paskatījās uz savu saimnieku.

Vasilijs to nopirka putnu tirgū pirms trim gadiem. Liels pelēks kucēns ar biezām ķepām solījās izaugt par lielu suni – tieši tādu, kāds mums bija vajadzīgs. "Tīršķirnes vilku suns," zvērēja īpašnieks. "Neplānota pārošanās."

Kopš tā laika vilks ir nedaudz pieaudzis, bet viņa ķepas nav. Maska uz purna kļuva tumšāka, un uz tās jocīgi izcēlās baltas uzacis kā divi punktiņi, ko veidojusi otiņa. Kad kļuva skaidrs, ka starp Vilka senčiem nepārprotami ir taksis, Vasilijs vairs nevarēja iedomāties, ka viņam varētu būt kāds cits suns.

Ziņnesis noklikšķināja vēlreiz.

Vasilijs dziļi ievilka elpu un apņēmās.

– Staigā! – viņš skaļi teica un pamāja ar roku. – Tas tā, Vilks, ejam pastaigāties! Tad es pametīšu ellē.

Vilks priecīgs ielēca gaitenī.

Viņi nokāpa pa tumšajām kāpnēm, smaržojot pēc kotletēm un boršča (Vasīlijs ar īgnumu atcerējās, ka jau otro dienu sēž tikai uz kafijas). Mēs apstaigājām māju, šķērsojām ceļu, kur tajā stundā nebija automašīnu, un nonācām pie vecās skolas dārza.

Vilks, velkot pavadu, uz ābelēm nosmaka svešas pēdas un uzlika savas. Vasilijs, paslēpis rokas sporta krekla kabatās, gāja viņam aiz muguras. Viņš visiem spēkiem centās domāt tikai par vēso gaisu, par dzeltenajām lapām un sārtām, un par to, kā zari šūpojās pie laternas…

Telefons iepīkstējās. Vasilijs to izņēma – pat rokas trīcēja no dusmām – un izslēdza brīdinājumus. Bet viņš jau ar acs kaktiņu bija paguvis ieraudzīt: "…Es uz tevi paļaujos, dari un tu šodien esi brīvs.

"Vilks," viņš sauca. – Vai vēlaties doties uz parku?

Vilks gribēja.

Parks atradās tieši aiz skolas, un Vasilijam bija grūti saskaitīt, cik reizes viņš tajā laikā izlaida nodarbības. Vilks, atraisīts no pavadas, vai nu metās tālumā pa garu aleju, tad, mēli izkāris, aizlidoja atpakaļ, apmeta apli un atkal aizbēga. Vasilijs gāja līdzi, spārdīdams kastaņus un domās sacerēja ziņu, ko uzrakstīs, kad atgriezīsies. Pieklājīgs, bet stingrs. Bez sūdzībām un tā, lai uzreiz būtu skaidrs, ka Vasilijs atšķirībā no dažiem novērtē savu laiku. Jā, stingra un, galvenais, pieklājīga ziņa.