Читать книгу Laika cilpa онлайн

Grīda ir dēļu, sienas krāsotas baltā krāsā. Pie griestiem bija divas spuldzes, taču tās tikpat kā nedegās, jo sacensības notika pa dienu un parasti no logiem bija pietiekami daudz gaismas.

– Vai tu iedomājies? – jautāja treneris.

Šarovs nodrebēja.

Kā viņš varēja zināt, ko es domāju? – viņa prātā iešāvās prātā doma.

"Viss ir kā iepriekš," Šarovs čukstēja.

– Jā.

Atskanēja slēdža klikšķis, un ģērbtuvē pazibēja blāva un nedaudz trīcošā gaisma.

Šarovs instinktīvi paskatījās uz logiem. Aizstāvot Maskavu, viņš pavadīja nepilnu diennakti, taču viņš jau labi zināja, ka no telpām un ēkām nevajadzētu izkļūt nevienam gaismas staram. Ienaidnieka izlūklidmašīnas riņķoja pār pilsētu kā meža grifi. Viņš negribēja tikt pieķerts kaut ko tādu stulbu darot.

"Nebaidieties, es visu aizsedzu," vīrietis pasmīnēja. "Bet mēs neradīsim nepatikšanas un netērēsim elektrību." Es ceru, ka jūs salīdzinājāt savas sajūtas ar redzēto.

Šarovs paskatījās apkārt. Istaba bija ļoti līdzīga tai, kuru viņš bija iztēlojies savā iztēlē. Izņemot to, ka sportistu skapīši bija slēgti un vāze uz galda bija tukša. Viņai blakus gulēja tikai pāris nokaltušas ziedlapiņas.

Vai arī tā nebija iztēle? Ko tad? Viņš pakratīja galvu, cenšoties atbrīvoties no apsēstības, un tajā brīdī ģērbtuvē nodzisa gaismas.

"Es tev teicu savu daļu…" tumsā atskanēja balss. – Tava kārta. Tā kā jūs jau esat atnācis, runājiet.

Tālu uz rietumiem atskanēja gara dūkoņa, atskanēja trauksmes signāls, un pretgaisa lielgabali atkal sāka darboties. Cenšoties nomierināties un atrast īstos vārdus, Šarovs sažņaudza dūres. Tad viņš tos atsprāga, bet vārdi nenāca. Viņš vienkārši nezināja, ko teikt, kā šim vīrietim izskaidrot savu situāciju. Viņš nezināja, kādas attiecības viņiem bija un kas viņus saista. Vienīgais saprātīgais skaidrojums, kas ienāca prātā, bija tas, ka puisis, iespējams, ļoti līdzinājās viņam, varbūt pat kādam attālam radiniekam, par kuru viņš nekad nebija dzirdējis. Taču, cik viņš zināja, neviens viņa ģimenē nekad nav interesējies par sportu, vēl jo mazāk sasniedzis virsotnes. Ja būtu citādi, viņš, protams, par to zinātu.