Читать книгу Miesassargs онлайн
«Dina,» viņa pamāja, parasti saucot citu vārdu, «bet atvainojiet, man ir grafiks, ir pienācis laiks skriet.»
– Atkal skriet?
«Nu… iesim,» Alīna godīgi teica, sānis skatoties uz pietūkušo potīti (ar to joprojām nebija pietiekami!), «bet ejiet ātri!»
– Kur es varu sekot tev līdzi? Ej, mans dārgais, ej… Starp citu, tālāk ir stends, tur ir laba kafija!
– Jā, es zinu! – viņa uzmeta pār plecu un kliboja prom.
Kāpēc gan nedzert kafiju, ja diena neiet labi? Stalls bija diezgan pieklājīgs mazs kafejnīca. Pavasarī plašajā verandā tika novietoti galdi, un tas kļuva par magnētu daudziem ārštata darbiniekiem ar MacBook. Tagad visas vietas bija brīvas, un Alīna ērti apsēdās uz maza dīvāna.
No šejienes pavērās skaists skats uz aizaugušo dīķi, un kapučīno garša lika man nedaudz samierināties ar šī rīta neveiksmēm. Spīdēja pavasara saule, bet ar šo uzdevumu tika galā arī verandā rūpīgi atstāta vilnas sega. Alīna centās nedomāt par to, kā viņa nostaigās sāpīgās divdesmit minūtes līdz ieejai. Pēc maratona treneres ieteikuma viņa skrējienam ģērbās tā, it kā ārā būtu par desmit grādiem siltāks nekā patiesībā. Šodien viņa bija uzvilkusi plānu izsitumu aizsargu un vidukļa somu, lai vismaz uz brīdi atslēgtos no darba tērzēšanas un ziņām. Viņai nepatika būt aukstam bez darba vajadzībām, bet acīmredzot viņai tas būs jādara.
Bet cik brīnišķīga šeit ir kafija! Alīna pacēla glāzi pie lūpām un sniedzās pēc deserta…
– Džesa, ak! Stop!
No sāniem pazibēja pinkains pelēkbalts zibens un ietriecās galdā. Alīna kūkas vietā satvēra gaisu, uzreiz refleksīvi iemeta plaukstu padusē, bet sajuta tukšumu. Un pinkains purns ar zilām acīm jau neatlaidīgi rakās zem rokas. Viņai pie purna bija piestiprinātas ķepas, ar kurām viņa laimīgi kustināja, mēģinot iekļūt Alīnas apskāvienos.
– Džesij, o, draņķīgais suns!
Elpas īpašnieks uzskrēja uz verandas un metās glābt Alīnu. Viņa neiebilstu to darīt pati, taču viņa bija aizņemta, lai saglabātu kafijas krūzi kreisajā rokā. Suns izklājās pāri meitenei un priecīgi luncināja savu saritināto asti, aizsedzot deserta pēdas uz zemā galda.