Читать книгу Pūķa ēna. Saimniece онлайн

– Man der. Vienkārši sakiet savām sievietēm, lai viņas pašas neturas pie manis. Ja es kādu atrodu savā gultā, tā esmu pati vainīga, ”viņš vīlīgi pasmīnēja. "Lai viņa vēlāk nekliedz, ka viņa to nesa."

– Kādas muļķības! Tu glaimo sev!

– Varbūt es glaimoju. Bet tu nenoliegsi, ka es…

– Jā jā! Pats burvīgākais un pievilcīgākais, un visi tev lec virsū kā grābeklis! Kāda ir tava otrā vēlēšanās? – Es pārtraucu viņa lielīšanos.

Laupītāja acis kļuva pavisam eļļainas, viņš paspēra soli tuvāk un noņēma no manas sejas noklīdušu matu šķipsnu.

Šoreiz es neizturēju un atkāpos.

– Pat nedomā! – viņa norūca, nolemdama, ka nekaunīgais vīrietis dod mājienu par tuvību.

"Mana otrā vēlēšanās ir, lai jūs mani neizdzītu no pils, kamēr es nenolēmu doties prom," kaut kā nemanāmi Nazis kļuva ļoti nopietns. Viss rotaļīgums bija pazudis no viņa izskata, un tagad es jutos patiesi neomulīgi.

– Kāpēc tev tas bija vajadzīgs? Kāds tam ir iemesls?

– Padomā pats, kur man iet? – Viņš ar roku žestikulēja pa telpu. – Dorthola ir drošākā vieta pasaulē! Un šī ir vieta, kur es vēlos būt.

* setrions ir lokāls attāluma mērs. Apmēram 100 kilometri. Līna par to zina pēc izlasītajām grāmatām.

Reginhards Berlians, pūķu kungs Drakendorta.

Drakendort Reach, Dragon Peak, kaut kur ceļā uz pili

Trakā skrējiena pāri ledājiem lika man asinīm vārīties, un es noņēmu apkures loku, lai netērētu savu burvību. Es nezinu, kāpēc es tik ļoti steidzos, bet mana intuīcija man teica, ka man vajadzētu pēc iespējas ātrāk nolaisties. Bija jāsteidzas glābt savu Reach un tā iemītniekus. Bez pūķa un gandrīz nekādas maģijas es diez vai varu apturēt jūru, un tomēr!

Es esmu dralords. Šī ir mana zeme un mana atbildība.

Man ir arī senču zobens. Uzbrucējs ir kaut kur pilī, un viņš man palīdzēs.

"Reg, kā tev iet?" – manā galvā no debesīm dārdēja pūķa balss.

No pārsteiguma es triecu savus dimanta nagus garām dzegai, un, gandrīz pietrūkstot, pēdējā brīdī paspēju tos ienirt ledū. Izmisīgi saritinājis kājas, viņam kaut kā izdevās nostiprināties stāvajā nogāzē. Viņš satvēra sevi drošāk un uzmanīgi pagriezās pret bezdibeni aiz muguras. Lejā vīlušies spožajā saulē pazibēja asi ledus gabali. Viņi izskatījās kā izsalkuši dzīvnieki, kas gaida savu laupījumu. Es lēni izelpoju un piecēlos, pievelkot ķermeni uz dzegas.