Читать книгу Pūķa ēna. Saimniece онлайн

– Te es esmu, nyera! – Risanna atbildēja skaļi čukstus, lai pārāk netraucētu zem mums esošo jūras briesmoni.

– Naktī nāks jauns vilnis. Ja ciemā ir izdzīvojušie, lai viņi nāk uz pili. Kaut kas man saka, ka tikai tur mēs spēsim izdzīvot.

– Pūķa priekštecis! Steidzami jāsūta uz turieni puikas, cik mums ir laika?

– Sonic teica, ka viss notiks naktī, bet es nezinu, kad tieši. Varbūt tieši pēc saulrieta.

Risanna sāka dauzīt un vaidēt, un tad Asija atgriezās. Viņa iemeta mums ūdensādu ar tīru avota ūdeni, tik aukstu, ka sāpēja zobi. Man vajadzēja to sasildīt mutē, lai to izdzertu, bet arī par to biju pateicīga. Man vēl mazliet jāpaciešas, bet es atgriezīšos pilī, apgūlos karstā vannā un pasūtīšu sev aukstuma zāļu uzlējumus, un nāks, kas nāks.

Tikmēr Risa nodeva Aisanai manus vārdus. Meitenes vaidēja un tracējās, plosījušās starp vēlmi nekavējoties steigties uz ciemu un pienākumu mūs dabūt ārā. Tos dzirdot, jūras briesmonis sajūsmināja un izlika veselu mežu zemisku taustekļu, es pat novērsos, cīnīdamies ar vēlmi vemt.

"Nyera, virzieties prom no ieejas, jūs nekad zināt," Pirans saspringa un zvērēja glābējiem. – Sveiks! Ššš!

"Rasa nāk," sacīja Risanna, skatīdamās aiz klints. – Un tas ir ar viņu…

"Viņa atveda to laupītāju sev līdzi!" – Asija bija sašutusi.

"Nazis?"

– Jā!

Meitenes pazuda – aizbēga viņām pretī, bet drīz vien atgriezās, nedaudz pabļāvās, un tas pats Nazis paskatījās no augšas:

– Uzmanīgi, es metos!

Un nākamajā mirklī pie mūsu kājām nokrita virvju kāpnes.

Puķu pūķi uzreiz pacēlās gaisā, un Silans uzmanīgi ielika Soniku viņa krūtīs, un es viņam pateicīgi pamāju.

– es nostiprināju kāpnes. Pasteidzies, njera! Laikapstākļi kļūst sliktāki.

Knifa jautrā balss skanēja nekaunīgi pat tagad, izraisot manī neveselīgu vēlmi viņu “ieraut”. Bet viņam bija taisnība, nebija laika par to rēkt. Nav svarīgi, no kā palīdzība nākusi, mūsu situācijā būtu muļķīgi to neizmantot.

–Kas izlaida šo miskasti? Man šķiet, ka mēs ar viņu iedzersim vēl vienu dzērienu. Tev nevajadzēja viņu vest uz pili, njera. Bija vērts noslīkt ar Draku… – Pirans nomurmināja, piesardzīgi lūkojoties vispirms uz kustīgo taustekļu mežu ūdenī, tad uz augšu.