Читать книгу Pūķa ēna. Saimniece онлайн

– Kā tev tas izdevās? Un kāpēc jūs airējāt tieši šeit?

"Tieši zem mums ir ala," Pirs norādīja acis kaut kur uz ūdeni.

– Ala?! – Silans bija patiesi pārsteigts.

Es arī neko tādu neatcerējos, bet cik reižu biju gājusi pa taku garām līdz jūrai un atpakaļ.

– Jā. Mēs ar Ganu tur kāpām, kad bijām jaunāki. Šī bija mūsu slepenā vieta.

"Es nezināju," Silans sarauca pieri, it kā šis fakts aizskartu viņa zēnisko lepnumu.

– Kā tev vajadzēja zināt? Tagad mazajiem ir aizliegts iet uz pili,” Pirans smīnēja, skatīdamies uz zēnu ar vecāka vīrieša pārākumu.

– Neviens tā nestaigā! – Silans bija sašutis un uzreiz izlaboja: "Tas ir, mēs negājām." Agrāk.

"Mēs ar Genu bijām nedaudz vecāki par jums, kad saderējām, kurš varētu uzkāpt visaugstāk gar klūgu, un tā mēs atklājām alu." No apakšas tas nav redzams – nogāze aizaugusi.

– Kas tas par vīnogulāju? – Izstājos, jau vairākas reizes dzirdēdams šo vārdu.

"Tas ir vai nu krūms, vai cirtiens ar elastīgu, bet spēcīgu kokainu kātu." Pieķeroties pie kātiem, jūs varat viegli uzkāpt jebkurā nogāzē,” skaidroja Pirans.

"Lozovica bez problēmām var izturēt pat pieaugušu karavīru bruņās," Silans steidzās iejaukties, atjaunojot visu zinošā autoritāti. "Šeit kalnos ir tikai viena tonna šīs vītolu zāles!" Metāls pārklāj visas nogāzes kā tīkls. Tās saknes iet dziļi akmenī, un tās nevar izvilkt. Bet, ja stublāju sagriež un sadala šķiedrās, un kārtīgi izvāra druntas sulā, iegūtās virves ir tādas, ka drakus var vilkt.

"Tieši tā," Pirans piekrītoši pamāja ar galvu, apstiprinot savu stāstu.

– Jūs sakāt, ka to nevar izvilkt? – Es pieķēros vissvarīgākajam.

– Nu jā.

– Ko darīt, ja mūsu koks ir pareizi piestiprināts šim vīnogulājam? Varbūt mums izdosies aizbēgt, kā jūs domājat? Ūdens paātrina, un jebkurā brīdī mūs var iznest jūrā.

Mēs sākām izdomāt, kā to izdarīt, un tikmēr plūsma paātrinājās, un mūsu koka stumbrs pagriezās paralēli akmenim. Garām ik pa brīdim paskrēja dažāda izmēra ķibeles. Divi, diezgan lieli, sadūrās ar mūsu “ūdens kuģi”, pabīdot to gandrīz metru uz priekšu, un katrs nākamais sitiens varēja mūs noraut no “enkura”.