Читать книгу Pūķa ēna. Dārgumi онлайн
Abi sēdēja puspagriezušies, lai redzētu mani labāk, un man šķita, ka viņi labprāt sarunājas. Nu, tas darbojas tikai man.
– Un šis Ērls, vai viņš ir tavs priekšnieks?
Vīrieši saskatījās.
– Nu jā, bet kā gan varētu būt savādāk?
"Es neesmu vietējais," es viņam atgādināju, tik tikko sakošļājot pēdējo sausās plātsmaizes gabalu. "Es nepazīstu nevienu šajās vietās."
"Mēs atrodamies Erling Zinborro, Nrea." Tātad šeit vada grāfs Zinborro,” skaidroja Ogre.
Erlings Zinborro. Ērlings. Es neatceros, kur to rajonu tā sauc. Es nevarēju saprast, kurā valstī esmu. Serbija? Moldova? Es saprotu valodu, lai gan tas viss ir dīvaini…
– A… Un kādā Reach atrodas Erlings Zinborro? – aizturējusi elpu jautāju.
– Torisvenā? Vai tiešām tu nezini? – ogrēnietis brīnījās.
– No kurienes tu būsi? – Smirdīgais samiedza acis.
– Es? No Maskavas – es nenorādīju, ka dzīvoju Maskavas reģionā, tas ārzemniekiem neko daudz neteiks.
– Kur ir šis Erlings, Bukh? "Tu zini vairāk nekā es," Smirdīgais pagriezās pret savu biedru.
– Noteikti ne no Solijara. Tur ir melnas sievietes. Un ne no Berštonas, tur… Nirfs tur tagad vada, tas izsaka visu. Vai Drakendorts, vai Kirfarongs, vai ne? – viņš pagriezās pret mani.
Nepazīstamie vārdi lika man acis izlīst no galvas.
– Un šis Zinborro grāfs, vai viņš ir nieris vai arkls? – Sarunu uzmanīgi aizvedu līdz jēdzieniem, kas mani interesēja.
Vīrieši atkal saskatījās.
– Kā tad grāfs var būt arkls, nyera? Tas nekad agrāk nav noticis! – smirdīgais vīrietis pretīgi iesmējās.
Tik ļoti, ka viņš pat sāka raudāt. Ogre arī pasmaidīja. Trakā māja!
– Es jums saku, nevis vietējais! – Es sadusmojos.
– Njēra, visos Reačos, ko viņi sauc par grāfiem žūriem, vai tiešām tavā ir savādāk?
– Vai varbūt es nemaz neesmu ārpus robežām?
– Nu kur vēl? – Smirdīgais ar elkoni iedunkāja ogrēnim sānos, turpinot izklaidēties.
– Tiešām, no Nirfgarda? – viņš pārstāja smaidīt, un man tas nemaz nepatika.
5. nodaļa. Maģija nav zizlis
Mani ceļabiedri uz mani vērīgi un piesardzīgi skatījās, un tomēr es nolēmu riskēt: