Читать книгу Pūķa ēna. Ieslodzījuma онлайн
Cik interesanti!
– Tātad, tagad šajās sienās es esmu viens? – viņa noskaidroja, uzmanīgi kāpdama pa akmens pakāpieniem, sekojot lēni lidojošajam ceļvedim.
Viņš piezemējās man uz pleca un, nopietni paskatījies, jautāja:
– Viens. Un šeit ir mans pretjautājums: kā jūs nokļuvāt Dortholā?
– Nezinu. Man šķiet, tāpat kā visi citi,” viņa paraustīja plecus.
– Kā jau visi?! Nevienam tas iepriekš nav izdevies! Ne pirms dzimšanas, ne pēc.
– Kā tad ir? – Es apstājos un paskatījos uz augšu.
Es neskatījos lejup. Pie šaurajām kāpnēm, kas veda uz sienu, nebija margu, un vajadzēja turēties tālāk no malas, lai neatkārtotos lidojums no loga.
– Aizsardzība Dortholā ir nopietna. Pat burvji nevar ar to tikt galā. Slinks skaitlis. Es redzēju tādu neveiksminieku pirms trim dienām. Kad viņa burvestība nedarbojās tā, kā viņš domāja, es pat parādīju viņam savu asti.
Sonic slaveni vicināja savu garo asti ar pūkainu pušķi galā.
Aizsardzība? Burvis?! Burtot! Sonic jau minēja maģisku pavedienu, kas it kā mūs saistīja, bet es to neredzu. Varbūt cita “maģija” man nav pieejama? Bet viņš nerunā par katapultām vai trebušetēm. Uz sienām un torņiem nekas tāds nebija redzams.
No otras puses, ja pēdējo trīs dienu laikā vērīgais Sonic nav saticis nevienu cilvēku Dortholas pils teritorijā, jo pilij ir kaut kāda nepārvarama superaizsardzība, tas nevar vien priecāties kaut vai tāpēc, ka mana teorija par realitāti izrāde neizdodas. Man atliek tikai pārliecināties, ka neesmu zaudējis prātu vai kas vēl ļaunāks. Bet tad…
Izlēmusi savās spekulācijās neskriet lokomotīvei pa priekšu, viņa jautāja:
– Sonic, kā izskatās šī aizsardzība?
– Kā lai es zinu? Viņa ir neredzama! – puķu atvilktņu karalis piekāpīgi nošņāca.
Fu! Es jūtos labāk!
Tikmēr kāpnes beidzās un es atrados uz sienas.
Skats no šejienes bija tāds, ka man palika bez vārda. Viņa paspēra dažus soļus un satvēra zobratu, lūkodama saulrietu virs jūras.
– S-sonic, kas tas ir?!
Zemu, tikko pieskaroties ūdens virsmas malai, karājās koši zeltains saules disks, ko ieskauj koši, un mazliet tālāk, pa pusei iegremdēts aiz horizonta, otrs. Blāvāks un mazāks. It kā viņš paliktu aiz sava vecākā brāļa.