Читать книгу Sos! Mans priekšnieks ir asinssūcējs онлайн

– Starp citu, par kleitu. Tas ir īss un… ne man. Vai es varu valkāt bikses uz šo tikšanos?

– Tas ir aizliegts. Tev jābūt kleitā. Un, lai pastiprinātu jūsu paklausību, rīt es jūs gaidu vilcienā La Perlā.

– Kuru… farsā?

– Pusfart. Un ceļā uzvelc tērpu, ko nopirku papildus kleitai.

– Kas notiks, ja es ienākšu vēl kaut ko?

– Tevi atlaidīs. Jūs varat nekavējoties ietaupīt savu un manu laiku un neparādīties karietē, ja nedarīsit to, ko es teicu. Saldus sapņus, Sņežana Viktorovna.

Neej pie zīlnieces, viņa šodien negulēs. Tomēr arī es. Un, ja pēdējais fakts mani tradicionāli neiepriecina, tad noteikti gūstu gandarījumu no zvana.

* * *

Iekārtojusies kupenā, sāku domāt, ko meitene ģērbs. Deviņdesmit procenti ir liela izmēra bikses un vecmāmiņas halāts. Pārējie desmit ir kaut kas salīdzinoši pieklājīgs, bet noteikti ne izvēlētais tērps. Bet, ja viņa nepaņēma kleitu, viņa noteikti bija pabeigta. Un, kamēr es pārdomāju viņas tērpa un uzvedības variantus, man pēkšņi ienāk prātā, ka līdz vilciena atiešanai ir atlikušas desmit minūtes. Vienīgais, kas ir sliktāks par sieviešu lamāšanos, ir nepunktīgas muļķes. Nu, mīļā, tagad tu divas dienas brauksi uz augšējā plaukta.

Kad līdz izbraukšanai atlikušas dažas minūtes, dusmas piepilda katru ķermeņa šūnu. Pašam nosaukt šo puņķi nebija manos plānos. Bet teorētiski kaut kas varētu notikt. Izsaucu viņas numuru un… telefons ir izslēgts.

Izkāpu no kupejas un atveru logu. Es paskatos uz mani izraidošajiem un saprotu, ka nē, viņa nenāks skriet ar vārdiem “Sveiki, mana kavēšanās neskaitās. Vilciens neaizbrauca." Bet tagad ir par vēlu. Neliels grūdiens un devāmies ceļā. Lēnām uzņemam ātrumu, bet nez kāpēc skatos ejā kā pilnīgs muļķis. Nē, viņš nenāks. Tā ir bēdīga sajūta.

Vilšanās. Jā, iespējams, tas ir tas. Vai tas viss biksīšu dēļ? Jā, jebkura meitene vismaz iedos minetu par tādām biksītēm, bet šī… trūkst vārdu. Kāpēc pie velna es tos vispār nopirku? Nu es uz tikšanos parādītos ar svītrām uz kleitas. Stulbi, viņa paņēma un visu sabojāja.

Ļauju sargiem doties savās vietās un pats iekrītu kupenā. Apmēram desmit minūtes skatos uz minimizēto kastes telpu, ko lepni sauc par kupeju, un atkal jūtu naida sajūtu pret sevi. Divas dienas… bļin, divas veselas dienas, kad to var izdarīt trīs stundās. No kurām nav izdevies izvairīties. Tam ir lemts mirt, tāpēc tas notiks. Kāda ir atšķirība starp lidmašīnu un kasti? Viņš būtu turpinājis tā spriest, ja nebūtu pieklauvējis pie nodalījuma. Es atveru durvis, konduktors stāv, un apsardze ir aiz viņas.