Читать книгу Sos! Mans priekšnieks ir asinssūcējs онлайн

Naudas tērēšana jaunām lupatām bija ne tikai pilnīgi nesaprātīga, bet arī nevērtīga. Pēc tam citu cilvēku lietas kļuva par mūsu glābšanu. Jau tad, kad sāku pieņemties svarā, slaucot viņas virtuvē visu labo un slikto, es sāku valkāt viņas drēbes. Un tagad, kad esmu pieņēmusies svarā par gandrīz trīsdesmit kilogramiem, viņas mammas drēbes man ērti pieguļ. Es tajā jūtos ērti un omulīgi. Man patīk tajā būt neredzamai.

Un tagad, papildus tam, ka jūtos mežonīgi aizkaitināta par cenām, mani pārņem arī baiļu lavīna, ka nevarēšu šo valkāt. Ja es pat kaut kā varu iedomāties valkāt kurpes, tad svārki un kleitas izraisa nevaldāmu paniku. Vai tiešām es degšu uz šādas banalitātes?

– Ver, iesim uz Aprashku. Tas vispār nav risinājums. Pat ja es dabūšu visus savus krājumus, man nepietiks.

– Nē. Tādi dupši uzreiz jutīs, ka drēbes iegādājies tirgū. Viņš tevi pārbauda. Tāpēc tai jābūt augstas kvalitātes. Vienu reizi, Sņeža. Mums jābūt pacietīgiem. Tas ir ieguldījums jūsu nākotnē.

Jums vajadzētu tajā ieguldīt. Tāpēc es pretendēju uz šo amatu. Pat ja es nespēšu nodarīt nekādu ļaunumu šim dupsim, daudz naudas mani apmierinās. Vera spītīgi domā, ka esmu izvēlējusies pareizo ceļu un no savas čaulas izgājusi cilvēkos, beidzot iegūstot prestižu darbu. Man bija vienalga par šo prestižu. Mans mērķis ir likt viņai justies labi. Vismaz aizvediet viņu uz jūrmalu un dabūjiet zobu implantus. Un tad viss pārējais.

Tagad, kad viņas māte ir mirusi, lai cik ciniski tas neizklausītos, mēs jūtamies labāk. Jums vairs nav jāpavada viss laiks ar viņu. Rūpes par gulošu cilvēku, arī radinieku, kurš nekad vairs nebūs tāds pats, un pat ar maziem finanšu līdzekļiem, ir ārkārtīgi grūti. Man kā cilvēkam no malas tas bija ļoti nogurdinoši, nemaz nerunājot par Veru.

Pievēršu skatienu rudzupuķu zilajiem zīmuļu svārkiem un tajā brīdī saprotu, ka tā nav man jāģērbjas.

– Nopirksim tev šīs krāsas kleitu? "Zem tavām acīm," es pēkšņi ierosinu Verai.

– Man to vairs nevajag.

– Runājot par?

– Četrdesmitgadīgas skumjas sievietes tiek norakstītas lūžņos. Viss jau sen ir apaudzis ar sūnām, ne viens vien mežsargs to nevar izdomāt.